1. Laiku 17 NLB
1. Un bija tā – Dāvids dzīvoja savā namā, un reiz viņš sacīja pravietim Nātānam: “Redzi, es dzīvoju ciedru koka namā, bet Kunga derības šķirsts zem aizkariem!”
2. Nātāns sacīja Dāvidam: “Dari visu, ko esi nodomājis, jo Dievs ir ar tevi!”
3. Bet tonakt pār Nātānu nāca Dieva vārds:
4. “Ej un saki manam kalpam Dāvidam: tā saka Kungs: tu necelsi man namu, kur dzīvot,
5. jo es neesmu dzīvojis namā kopš dienas, kad es izvedu Israēlu, līdz šai dienai, bet es mitu no telts uz telti un no mītnes uz mītni.
6. Visur, kur vien es Israēlam liku iet, tur taču es neteicu katram Israēla soģim, kam pavēlēju ganīt savu Israēla tautu: kāpēc jūs man neceļat ciedru koka namu?
7. Un tagad saki manam kalpam Dāvidam: tā saka Pulku Kungs: es ņēmu tevi no ganībām, no avju pulka, lai tu valdītu pār manu tautu Israēlu!
8. Es būšu ar tevi visur, kur tu iesi, es iznīdēšu visus tavus ienaidniekus, un es celšu tavu vārdu pār visiem vārdiem uz zemes!
9. Es dēstīšu savu tautu Israēlu šajā vietā, un es to audzēšu, un tie tur mitīs, nemiera tur nebūs, netaisnības darītāji tos vairs nenomāks, kā bija agrāk!
10. Un kopš tā laika, kad es iecēlu soģus pār savu tautu Israēlu, es pakļāvu visus tavus ienaidniekus. Tagad es daru tev zināmu – tev namu uzcels Kungs!
11. Kad tavu dienu skaits būs pilns un tu iesi pie tēviem, tad es tavā vietā celšu tavu dzimumu – vienu no taviem dēliem – un es nostiprināšu viņa valsti!
12. Viņš uzcels manu namu, un es nostiprināšu viņa troni mūžīgi!
13. Es būšu viņam par tēvu, un viņš būs man par dēlu! Es viņam neatņemšu savu derības žēlastību, kā to atņēmu tam, kas bija pirms tevis!
14. Es viņu nostiprināšu viņa namā un viņa valstībā mūžīgi! Viņa tronis pastāvēs mūžīgi!”
15. Visu dzirdēto un redzēto Nātāns atstāstīja Dāvidam.
16. Tad ķēniņš Dāvids gāja, apsēdās Kunga priekšā un sacīja: “Kas gan es esmu, Kungs Dievs, kas gan mans nams, ka līdz šejienei tu mani vadīji!?
17. Vai tas tev vēl maz, ak, Dievs! Tu runā par sava kalpa namu tik tālu nākotnē un rādi man nākamās paaudzes, kurām tu liksi nākt, ak, Dievs!
18. Ko vēl lai tev Dāvids saka par tava kalpa godību? Tu taču pazīsti savu kalpu!
19. Ak, Kungs, sava kalpa dēļ un pēc savas sirds nolūka tu dari šīs diženās lietas un dari tās zināmas!
20. Ak, Kungs, neviens nav kā tu, nav cita Dieva bez tevis, to liecina viss, ko dzirdējām savām ausīm!
21. Kurš vēl ir kā tava tauta – kā Israēls? Vienīgā tauta virs zemes, kuru Dievs gāja izpirkt sev par tautu, lai pagodinātu sevi, lai veiktu diženas lietas, bijājamas lietas – tavas tautas priekšā izdzenot tautas, tu tos no Ēģiptes izpirki!
22. Savu tautu Israēlu tu padarīji sev par tautu uz mūžiem! Tu, Kungs, kļuvi viņiem par Dievu!
23. Tad nu, Kungs Dievs, tiem vārdiem, ko tu runā par savu kalpu un viņa namu, liec pastāvēt mūžam un dari, kā esi sacījis!
24. Tavs vārds būs stiprs un varens uz mūžiem, tie sacīs: Pulku Kungs – Israēla Dievs! – tu Israēla Dievs! Un tava kalpa Dāvida nams pastāvēs tavā priekšā!
25. Jo tu, mans Dievs, tā vēstīji savam kalpam: es tev uzcelšu namu – tavs kalps ir uzdrīkstējies tev sacīt šo lūgšanu!
26. Ak, Kungs, tu esi Dievs, tu esi solījis savam kalpam šīs labās lietas!
27. Lai tev tīk svētīt sava kalpa namu, lai tas ir mūžīgi tavā priekšā – ko tu, Kungs, svētī, tas ir svētīts uz mūžiem!”