1. Laiku 20 LTV1965

1. Un notika, kad gads bija pagājis, ap to laiku, kad ķēniņi mēdza iziet karot, tad Joābs vadīja tālāk kara pulkus, un viņi izpostīja amoniešu zemi; un tad viņš devās un ielenca Rabu, bet Dāvids palika Jeruzālemē. Kad nu Joābs Rabu iekaroja un to pilnīgi izpostīja,

2. Tad Dāvids ņēma viņu elka Milkoma vainagu no tā galvas, —un viņš atrada, ka tā zelts svēra veselu talentu un ka tanī atradās visai vērtīgs dārgakmens, —un tas tika likts Dāvidam galvā; un viņš aizveda sev līdzi no šis pilsētas ārkārtīgi bagātu laupījumu.

3. Bet to tautas daļu, ko viņš tur atrada, viņš lika aizvest un ielika viņus klaušu darbos, lai viņi rīkotos ar zāģiem, ar dzelzs akmeņu kaltiem un ar cirvjiem. Un tādā kārtā Dāvids izrīkojās ar visām amoniešu pilsētām. Tad Dāvids atgriezās ar visu savu karaspēku atpakaļ Jeruzālemē.

4. Un pēc tam notika, ka izcēlās karš Gezerā ar filistiešiem; tolaik hušatietis Sibechajs nogalināja Sipaju, kas bija no Refaima dēliem, un tā viņš tos pazemoja.

5. Kad nu no jauna izcēlās vēl viens karš ar filistiešiem, tad Ēlhanans, Jaīra dēls, nokāva Lachmiju, gātieša Goliāta brāli, kam šķēpa rokturis bija kā audēju riestava.

6. Un tad bija vēl viens karš—Gātā, un tur bija kāds milzīga auguma vīrs, kuram bija pa seši pirksti ikkatrai rokai un kājai, pavisam divdesmit četri; arī viņš bija dzimis no refajiešu cilts.

7. Un kad viņš bija ar rupjiem vārdiem izaicinājis Israēlu, tad Jonatāns, Šimeja, Dāvida brāļa, dēls, to nogalināja.

8. Sie visi bija refajiešu cilts piederīgi, dzimuši Gātā, un viņi krita no Dāvida vai no viņa karotāju rokas.