1. Laiku 29 LTV1965
1. Un ķēniņš Dāvids sacīja visai sasauktai sanāksmei: „Mans dēls Salamans, ko tikai vienu Dievs ir izredzējis, ir vēl jauneklis un nenobriedis, bet darbs ir liels, jo šī mūra celtne nav domāta kādam cilvēkam, bet gan Dievam, tam Kungam.
2. Tāpēc es esmu ar visu savu spēku sagādājis sava Dieva nama vajadzībām zeltu zelta lietām, sudrabu sudraba lietām, varu vara priekšmetiem, dzelzi dzelzs priekšmetiem un kokus koka priekšmetiem, lielā vairumā arī dārgakmeņus: intarzijas akmeņus, malachītu un raibus akmeņus un visādus retus, grūti iegūstamus dārgus akmeņus, tāpat lielā vairumā arī marmoru.
3. Un vēl jo vairāk tāpēc, ka man ir dārgs mana Dieva nams, man vēl ir paša īpašumā zelts un sudrabs—un to es novēlu savam Dieva namam piedevām vēl klāt pie visa tā, ko es esmu sagādājis svētajai celtnei,
4. Un proti: trīs tūkstošus zelta talentu no Ofiras atvestā zelta, un septiņus tūkstošus talentu kausēta sudraba, lai ar zelta un sudraba plāksnēm pārklātu celtņu akmens mūrus un sienas;
5. Lai liktu zeltu, kur nākas būt zeltam, sudrabu, kur jābūt sudrabam, un lai lietotu vienu vai otru dažādiem ar amata pratēju roku darinātiem mākslīgiem izveidojumiem. Un kūpam nu vēl arī šodien ir labs prāts nest ar pilnu roku tam Kungam brīvprātīgus ziedojumus?“
6. Tad brīvprātīgi pieteicās senču dlšu vadoņi, Israēla cilšu virsaiši, virsnieki pār tūkstošiem un virsnieki pār simtiem, kā arī ķēnišķīgās pārvaldes augstākie ierēdņi,
7. Un viņi nodeva Dieva nama celšanas darbiem piecus tūkstošus talentu zelta, desmit tūkstošus dariku zeltā, desmit tūkstošus sudraba talentu, astoņpadsmit tūkstošus vapa talentu un simt tūkstoš dzelzs talentus.
8. Un kam piederēja dārgakmeņi, tie tos nodeva tā Kunga nama mantnīcā geršonieša Jehiēla rokā.
9. Tad tauta priecājās, tāpēc ka tie deva ziedojumus labprātīgi, jo tie deva no visas sirds tam Kungam ar labu prātu; arī ķēniņš Dāvids priecājās ar lielu prieku.
10. Un Dāvids teica un slavēja to Kungu visas sasauktās sanāksmes priekšā, un Dāvids sacīja: „Slavēts esi Tu, Kungs, mūsu tēva Israēla Dievs, mūžu mūžos!
11. Jo Tev, ak Kungs, pieder augstība un vara, godība, slava un varenība; it viss, kas ir debesīs un virs zemes, tas pieder Tev! Tava ir, ak Kungs, valstība, un Tu pacelies pāri kā galva pār visiem!
12. Un bagātība un gods nāk no Tevis, un Tu esi valdītājs pār visu, un Tavā rokā ir spēks un vara, un Tava roka paaugstina un dara stipru.
13. Un nu tagad mēs esam tie, kas Tev pateicamies, un tie, kas slavējam Tavas godības vārdu;
14. Jo kas es esmu, un kas ir mana tauta, ka mēs paši spētu šādā kārtā nest labprātīgus ziedojumus? Bet no Tevis ir viss, un no Tevis paša rokas mēs dodam Tev!
15. Jo mēs esam svešinieki un piedzīvotāji tavā priekšā kā visi mūsu tēvi; mūsu dienas ir virs zemes kā ēna, un tur nav cerības!
16. Kungs, mūsu Dievs, visa šī bagātība, ko esam sakrājuši, lai Tev uzceltu namu tavam svētajam vārdam, tā ir nākusi no tavas rokas, un Tev tas atkal tiek nodots!
17. Bet es zinu, mans Dievs, ka Tu pārbaudi sirdi un ka Tev labi patīk tie, kas ir atklāti; un pēc sava atklātā sirdsprāta es tiešām visu šo esmu labprātīgi devis, bet nu tagad es esmu novērojis tavu tautu, kas ir šeit, un redzu, ka ari tā Tev ziedo ar prieku un no laba prāta.
18. Ak Kungs, mūsu tēvu Ābrahāma, īzāka un Israēla Dievs, pasargi uz mūžīgiem laikiem tādu prātu un sirdi savai tautai un vadi viņu sirdis pie Sevis!
19. Un dodi manam dēlam Salamanam nedalītu sirdi, ka viņš ievērotu tavas pavēles, tavas liecības un tavus nolikumus, tos visus izpildītu un uzceltu to vareno mūra celtni, kurai es esmu paveicis priekšdarbus!“
20. Un Dāvids sacīja visai sasauktajai sanāksmei: „Teiciet to Kungu, savu Dievu!“ Un visa sanāksme teica svētu esam to Kungu, savu tēvu Dievu, un viņi noliecās un metās ar savām sejām pie zemes tā Kunga un ķēniņa priekšā.
21. Un nākamajā dienā viņi upurēja tam Kungam kaujamos upurus un nesa tam Kungam dedzināmos upurus, —tūkstoš vēršus, tūkstoš aunus un tūkstoš jērus kopā ar viņu atnesto dzērienu devu un kaujamo lopu upuriem jo lielā vairumā no visa Israēla.
22. Un tie ēda, un tie dzēra šinī dienā tā Kunga priekšā, pilni liela prieka. Un tie cēla Salamanu, Dāvida dēlu, pa otram lāgam ķēniņa kārtā un viņu svaidīja tā Kunga priekšā par vadoni un Cadoku par priesteri.
23. Tā Salamans sēdās tā Kunga tronī kā ķēniņš sava tēva Dāvida vietā, un viņam bija laime, ka viss Israēls viņam klausīja.
24. Un visi pašvaldoņi, kā arī visi varonīgie karavīri, un it visi ķēniņa Dāvida dēli pakļāva savu varu ķēniņa Salamana varai.
25. Un tas Kungs pārlieku pacēla Salamanu pāri citiem, visam Israēlam to redzot, un Viņš tam piešķīra tādu ķēniņa varas godību, kāda vēl nekad nebija tikusi piešķirta nevienam ķēniņam pār Israēlu pirms viņa.
26. Tā Dāvids, īsaja dēls, bija valdījis kā ķēniņš pār visu Israēlu.
27. Un tas laiks, cik ilgi viņš valdīja kā ķēniņš pār Israēlu, bija četrdesmit gadi; Hebronā viņš ķēniņa kārtā valdīja septiņus gadus, bet Jeruzālemē viņš bija ķēniņš trīsdesmit trīs gadus.
28. Un viņš nomira lielā vecumā, diezgan piedzīvojis mūža dienu, bagātības un goda gandarīts, un viņa dēls Salamans kļuva ķēniņš viņa vietā.
29. Bet ķēniņa Dāvida darbi, sākot no pirmajiem un tā līdz pat beidzamajiem, —redzi, tie ir atzīmēti tiklab pareģa Samuēla darbu aprakstā, kā pravieša Nātāna stāstos, un tāpat arī gaišreģa Gada vēsturiskajā tēlojumā
30. Līdz ar visu to, kā viņš valdīja kā ķēniņš un kāda viņam bija vara kā karavīram, —arī to, kādi laiki nāca un gāja pār viņu un pār Israēlu un pār visām ķēniņa valstīm virs zemes.