1. Ķēniņu 13 LG8

1. Un redzi, viens Dieva vīrs nāca no Jūda caur Tā Kunga vārdu uz Bēteli, un Jerobeams stāvēja pie altāra kvēpinādams.

2. Un viņš sauca pret altāri caur Tā Kunga vārdu un sacīja: altāri! altāri! Tā saka Tas Kungs: Redzi, viens dēls dzims no Dāvida nama, Josija vārdā, un tas upurēs uz tevi kalna altāru priesterus, kas uz tevis kvēpina, un cilvēku kauli uz tevis taps sadedzināti.

3. Un viņš tai pašā dienā deva brīnuma zīmi un sacīja: šī ir brīnuma zīme, ko Tas Kungs runājis: Redzi, altāris plīsīs, un pelni, kas uz tā, taps nogāzti.

4. Kad nu ķēniņš no Tā Dieva vīra šo vārdu dzirdēja, ko tas sauca pret Bēteles altāri, tad Jerobeams savu roku izstiepa no altāra un sacīja: grābiet viņu! Bet viņa roka, ko viņš pret to bija izstiepis, sakalta, un viņš to vairs nevarēja savilkt pie sevis.

5. Un altāris plīsa pušu un pelni nogāzās no altāra, pēc brīnuma zīmes, ko Dieva vīrs bija devis caur Tā Kunga vārdu.

6. Tad ķēniņš atbildēja un sacīja uz Dieva vīru: pielūdz jel To Kungu, savu Dievu, un aizlūdz par mani, ka mana roka atkal paliek vesela. Tad Dieva vīrs pielūdza To Kungu, un ķēniņa roka palika atkal vesela un tā kļuva kā iepriekš.

7. Un ķēniņš sacīja uz Dieva vīru: “Nāc man līdz mājās un atspirdzinies, un es tev došu dāvanu.”

8. Bet Dieva vīrs sacīja uz ķēniņu: “Jebšu tu man dotu savu pusnamu, tad es tev negribu līdz iet. Es arī neēdīšu maizes un nedzeršu ūdens šinī vietā.

9. Jo tā Tas Kungs man ir pavēlējis caur Savu vārdu sacīdams: “Tev nebūs nedz maizes ēst nedz ūdens dzert, tev arī nebūs atpakaļ nākt pa to ceļu, pa ko tu esi nogājis.””

10. Un viņš gāja pa citu ceļu un negriezās atpakaļ pa to ceļu, pa ko tas bija nācis uz Bēteli.

11. Un viens vecs pravietis dzīvoja Bētelē, tā dēls nāca un viņam teica visu darbu, ko Dieva vīrs tai dienā Bētelē bija darījis, un vārdus, ko viņš uz ķēniņu bija runājis; un kad tie to savam tēvam bija stāstījuši,

12. Tad viņu tēvs uz tiem sacīja: pa kuru ceļu tas ir aizgājis? Un viņa dēli to ceļu bija redzējuši, pa kuru Dieva vīrs bija aizgājis, kas no Jūda bija atnācis.

13. Tad viņš sacīja uz saviem dēliem: apseglojiet man ēzeli. Un tie tam apsegloja ēzeli, un viņš uz tā jāja.

14. Un viņš devās pēc Dieva vīra un to atrada apakš ozola sēžam un uz to sacīja: vai tu esi Dieva vīrs, kas no Jūda nācis? Un viņš sacīja: es tas esmu.

15. Tad viņš uz to sacīja: nāc ar mani namā un ēd maizi.

16. Bet tas sacīja: es nevaru ar tevi atpakaļ griezties nedz ar tevi iet, es arī neēdīšu maizes un nedzeršu ar tevi ūdens šinī vietā.

17. Jo uz mani sacīts caur Tā Kunga vārdu: tev tur nebūs maizes ēst nedz ūdens dzert, tev nebūs atpakaļ griezties un nebūs aiziet pa to ceļu, pa ko tu esi nācis.

18. Un viņš uz to sacīja: es arīdzan esmu pravietis, tāpat kā tu, un eņģelis ar mani runājis caur Tā Kunga vārdu sacīdams: ved viņu sev līdz savā namā, ka tas maizi ēd un ūdeni dzer. Bet viņš tam meloja.

19. Tā tas ar viņu griezās atpakaļ un ēda ar viņu maizi viņa namā un dzēra ūdeni.

20. Un tiem pie galda sēžot Tā Kunga vārds notika uz pravieti, kas viņu bija atpakaļ vedis, -

21. Un sauca uz Dieva vīru, kas no Jūda bija nācis, un sacīja: tā saka Tas Kungs: tāpēc ka tu Tā Kunga mutei esi pretī turējies un Viņa pavēli neesi darījis, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev pavēlējis,

22. Bet esi atpakaļ griezies un maizi ēdis un ūdeni dzēris šai vietā, par ko Viņš uz tevi bija runājis: tev nebūs maizes ēst nedz ūdens dzert; tad tavs līķis nenāks tavu tēvu kapā.

23. Kad nu tas bija maizi ēdis un dzēris, tad viņš segloja ēzeli pravietim, ko viņš bija atpakaļ vedis.

24. Un tas nogāja un lauva to atrada uz ceļa un to nonāvēja, un viņa līķis gulēja ceļā nomests, un ēzelis pie tā stāvēja, un lauva stāvēja pie līķa.

25. Un redzi, kad ļaudis gāja garām un redzēja līķi ceļā nomestu, un lauvu pie līķa stāvam, tad tie nāca un to pasludināja pilsētā, kur vecais pravietis dzīvoja.

26. Kad pravietis, kas viņu no ceļa bija atpakaļ vedis, to dzirdēja, tad viņš sacīja: tas ir Dieva vīrs, kas Tā Kunga mutei pretī turējies, tāpēc Tas Kungs viņu nodevis lauvām, kas viņu saplēsis un nonāvējis, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš uz to runājis.

27. Un viņš runāja uz saviem dēliem sacīdams: apseglojiet man ēzeli. Un tie to apsegloja.

28. Tad viņš gāja un atrada viņa līķi ceļā nomestu, un ēzelis un lauva stāvēja pie līķa. Lauva līķi nebija ēdis un ēzeli nebija saplēsis.

29. Tad pravietis pacēla Dieva vīra līķi un to lika uz ēzeli un to veda atpakaļ; tā vecais pravietis nāca pilsētā, viņu apraudāt un aprakt.

30. Un viņš viņa līķi lika savā kapā un tie to apraudāja: vai manu brāli!

31. Un kad viņš to bija apracis, viņš runāja uz saviem dēliem sacīdams: kad es nomirstu, tad aprociet mani kapā, kur Dieva vīrs aprakts, lieciet manus kaulus pie viņa kauliem.

32. Jo vārds notiks, ko viņš caur Tā Kunga vārdu izsaucis pret Bēteles altāri un pret visiem kalnu altāru namiem, kas ir Samarijas pilsētās.

33. Pēc šīm lietām Jerobeams neatgriezās no sava ļaunā ceļa, bet iecēla atkal kalnu altāru priesterus no visādiem ļaudīm. Kam gribējās, to viņš iecēla, un tie palika par kalnu altāru priesteriem.

34. Un tas palika par grēku Jerobeama namam, par samaitāšanu un par izdeldēšanu no zemes virsas.