1. Ķēniņu 18 LTV1965
1. Un pagāja ilgāks laiks, kad tā Kunga vārds atkal nāca pār Eliju trešajā gadā, sacīdams: „Ej parādies Ahabam, un Es gribu likt lietum līt pār zemi.“
2. Un Elija aizgāja Ahabam parādīties, bet bads bija bargs Samarijā.
3. Un Ahabs ataicināja Obadju, kas bija nama pārraugs, bet Obadja bija ļoti dievbijīgs,
4. Jo kad Izebele iznīcināja tā Kunga praviešus, tad Obadja bija paņēmis simt praviešus un bija tos pa piecdesmit paslēpis kādās alās un bija tos apgādājis ar maizi un ar ūdeni.
5. Un Ahabs sacīja Obadjam: „Noej šinī zemē pie visiem ūdens avotiem un pie visām upēm: var jau būt, ka atrodam zaļu zāli un varam saglabat zirgus un mūļus dzīvus, lai mēs nezaudējam lopus.“
6. Un tā viņi savā starpā sadalīja zemi, lai to pārstaigātu: Ahabs pats gāja pa savu ceļu, bet Obadja atkal gāja pa savu ceļu.
7. Un kad Obadja vēl bija ceļā, lūk, tam pretī nāca Elija. Un viņš to pazina un krita tā priekšā uz sava vaiga un sacīja: „Vai tu neesi mans pavēlnieks, Elij?“
8. Un viņš sacīja: „Tas es esmu! Ej un saki savam kungam: Elija ir šeit!“
9. Bet tas sacīja: „Ko tad es būtu nogrēkojies, ka tu savu kalpu nododi Ahaba rokā. Vai lai tas mani nonāvē?
10. Tik tiešām, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs: nav nevienas pagānu tautas nedz valsts, kurp mans kungs nebūtu sūtījis, lai tevi tur sameklētu. Bet kad sacīja: Viņa nav, tad viņš tai tautai ir ķēniņa valstij lika ar zvērestu apliecināt, ka viņi tevi nav atraduši.
11. Un tagad tu nupat te saki: ej un saki savam kungam, ka te, lūk, ir Elija!
12. Var notikt, ka es, aiziedams no tevis, tevi vairs neatrastu, kad tā Kunga Gars tevi paceltu nezin kur projām. Un ja es aizietu, lai to Ahabam paziņotu, bet viņš pats tevi neatrastu, tad tas mani nokautu. Bet tavs kalps bīstas to Kungu no pašas jaunības.
13. Vai tad nav paziņots manam pavēlniekam, ko es esmu darījis tolaik, kad Ahabs nogalināja tā Kunga pra-viešus, ka no praviešu skaita es esmu paslēpis simts vīru: pa piecdesmit un atkal pa piecdesmit alās un ka es tos esmu apgādājis ar maizi un ar ūdeni?
14. Un tagad tu mani skubini, lai es ejot un sakot savam kungam, ka te ir Elija. Vai lai viņš mani nokauj?“
15. Tad Elija sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs Cebaots ir dzīvs, kā priekšā es te stāvu: es vēl šodien rādīšos viņa priekšā!“
16. Un Obadja aizgāja, lai satiktu Ahabu. Un viņš tam pateica to. Bet Ahabs devās Elijam pretī.
17. Un kad Ahabs ieraudzīja Eliju, viņš tam sacīja: „Vai tu esi tas, kas Israēlu ieved nelaimē?“
18. Bet tas atbildēja: „Es gan neievedu Israēlu nelaimē, bet tas esi tu pats un tava tēva nams, jo jūs esat atmetuši tā Kunga baušļus un jūs esat sekojuši baāliem.
19. Bet tagad liec sapulcināt man visu Israēlu Karmela kalnā un tos četri simti un piecdesmit Baāla priesterus, kas ēd pie Izebeles galda.“
20. Un Ahabs deva ziņu visiem Israēla bērniem un sapulcināja arī praviešus Karmela kalnā.
21. Tad Elija pienāca visai tautai klāt un sacīja: „Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam. Bet ja Baāls ir Dievs, tad sekojiet tam!“ Bet tauta viņam neat-bildēja ne vārda.
22. Un Elija sacīja tautai: „Es esmu vienīgais tā Kunga pravietis atlicies. Bet Baāla praviešu ir četri simti un piecdes-mit vīru.
23. Lai mums tagad nodod divi vēršus. Un viņi lai izvēlas sev vienu vērsi, lai sacērt to gabalos un lai sakārto to uz malkas, bet uguni lai nepieliek. Tad es arī sagatavošu otru vērsi: es to uzlikšu uz malkas, bet uguni es nepielikšu.
24. Pēc tam piesauciet jūs sava dieva vārdu. Un arī es piesaukšu tā Kunga vārdu. Un tad lai notiek tā: kura dievs atbildēs ar uguni, tas lai ir Dievs!“ Un tauta teica: „Tā ir labi!“
25. Tad Elija sacīja Baāla priesteriem: „Izraugaities vienu vērsi un rīkojieties pirmie, jo jūsu ir daudz, un piesauciet sava dieva vārdu, bet uguni nepielieciet.“
26. Tad viņi paņēma vērsi, kufu viņš viņiem bija nodevis, un tie to sagatavoja. Un viņi piesauca Baāla vārdu no rīta līdz dienvidum, sacīdami: „Ak, Baāl, atbildi mums!“ Bet tur nebija nevienas balss nedz arī kāda, kas atbild. Un tie kliboja apkārt altārim, kas bija uzcelts.
27. Un ap dienvidu Elija tos apsmēja un sacīja: „Sauciet stiprā balsī, jo viņš taču ir dievs; viņš varbūt iegrimis domās, vai aizņemts darīšanās, vai atrodas ceļā; varbūt, ka viņš guļ, un viņam būtu jāmostas!“
28. Un tie sauca ar stipru balsi un ievainoja sevi pēc sava ieraduma ar nažiem un īleniem, tiekāms tiem asinis tecēja.
29. Bet kad dienvidus laiks bija pagājis, tad tie bija praviešu aizrautības stāvoklī līdz pat dāvinājuma upura stundai: taču tur nebija nedz balss, nedz atbildes, nedz uzklausīšanas.
30. Tad Elija sacīja visai tautai: pienāciet klāt pie manis!“ Un visa tauta pienāca klāt. Un viņš izlaboja altāri, kas bija salauzts.
31. Un Elija paņēma divpadsmit akmeņus—pēc Jēkabu bērnu cilšu skaita, kurām kādreiz tā Kunga vārds bija noteicis, ka Israēls lai ir tavs vārds!
32. Un viņš Kunga vārdā uzcēla no akmeņiem altāri un izraka visapkārt altārim grāvi, kas aptvēra ar diviem mēriem labības apsējamu laukumu.
33. Tad viņš sakārtoja malku, sadalīja vērsi un uzlika to uz malkas.
34. Un viņš sacīja: „Piepildiet četrus traukus ar ūdeni un slaciet to pāri dedzināmam upurim un arī pāri malkai! Un viņš sacīja: „Vēl otru reizi dariet tā!“ Un tie izdarīja tā otru reizi. Un viņš sacīja: „Atkārtojiet to trešo reizi!“ Un tie izpildīja to treškārt.
35. Un ūdens tecēja altārim visapkārt, un arī grāvis piepildījās ar ūdeni.
36. Un tanī brīdī, kad dāvinājuma upuri mēdz nest, pravietis Elija piegāja un sacīja: „Kungs, Ābrahāma, īzāka un Israēla Dievs, šodien dari sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Israēlā un ka es esmu tavs kalps un, ka es ar taviem paša vārdiem visu šo esmu paveicis.
37. Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šī tauta zina, ka Tu, Kungs, esi Dievs, un ka Tu pats viņu sirdīm esi licis atgriezties!“
38. Tad tā Kunga uguns nokrita, un tā aprija ir dedzināmo upuri, ir malku, ir akmeņus, ir pelnus, ir ūdeni tā uzsūca, kas bija grāvī.
39. Un visa tauta to redzēja, un tie krita uz saviem vaigiem un sacīja: „Tas Kungs ir Dievs, tas Kungs ir Dievs!“
40. Bet Elija sacīja: „Satveriet Baāla praviešus, lai neviens pats no to pulka neizbēg!“ Un tie tos sagrāba ciet, un Elija viņus noveda Kisona upes līcī, un viņš tos tur nokāva.
41. Bet Elija sacīja Ahabam: „Ej, ēd un dzer: jo lielas lietus gāzes švīkoņa ir dzirdama.“
42. Un Ahabs devās kalnup, lai ēstu un dzertu, bet Elija devās uz Karmela virsotni. Tas noliecās līdz pat zemei un lika savu vaigu starp saviem ceļiem
43. Un sacīja savam puisim: „Ej, lūdzu, un skaties uz jūras pusi.“ Un tas nogāja kalnup un raudzījās un sacīja: „Tur nav nekā itin nekur.“ Bet viņš sacīja: „Griezies turp atpakaļ septiņas reizes!“
44. Un notika septītajā reizē, ka tas sacīja: „Tur ir mākonītis, tik niecīgs kā cilvēka delna, kas paceļas no jūras puses!“ Un tas sacīja viņam: „Ej, paziņo Ahabam: liec aizjūgt un dodies lejup, ka lietus tevi nepārsteidz!“
45. Un vēl pēc viena un vēl nākamā īsā brīža debesis aptumšojās ar mākoņiem, un sacēlās vētra, un sāka lietus gāzt, bet Ahabs sēdās ratos un brauca uz Jezreēlu.
46. Bet tā Kungs roka bija ar Eliju: viņš apjoza savus gurnus un skrēja Ahabam pa priekšu līdz Jezreēlas pie-vārtei.