1. Ķēniņu 2 NLB

1. Kad tuvojās Dāvida nāves diena, viņš pavēlēja savam dēlam Sālamanam:

2. “Es aizeju pa ceļu, ko iet visa šī zeme, bet tu turies stiprs kā vīrs –

3. ievēro visu, ko vēlējis Kungs, tavs Dievs, – staigā viņa ceļus, turi viņa likumus, baušļus, tiesas un viņa liecības, kā rakstīts Mozus bauslībā, lai tev sekmējas it visā, ko tu dari, un visur, kurp tu ej.

4. Lai Kungs piepilda savus vārdus, ko viņš man teicis: ja tavi dēli turpinās staigāt savus ceļus manā priekšā patiesībā no visas sirds un dvēseles, tad – viņš sacīja – tev netrūks, kas sēdēs Israēla tronī.

5. Un tu arī zini, ko man ir darījis Joābs, Cerūjas dēls, ko viņš izdarīja ar diviem Israēla karaspēka virspavēlniekiem, Abnēru, Nēra dēlu, un Amāsu, Jetera dēlu, – viņš tos nogalināja, izliedams kara asinis miera laikā, un kara asinis ir pie jostas, kas ir ap viņa gurniem, un pie sandalēm, kas viņam kājās.

6. Bet tu dari pēc savas gudrības un neļauj viņa sirmajai galvai ar mieru noiet šeolā.

7. Un gileādieša Barzilaja dēliem izrādi laipnību, lai viņi ēd pie tava galda, jo viņi bija ar mani, kad es bēgu no tava brāļa Abšāloma.

8. Un, redzi, pie tevis ir benjāminietis Šimī, Gēras dēls, no Bahūrīmas. Viņš mani nolādēja ar stipru lāstu tajā dienā, kad es devos uz Mahanaimu. Pēc tam viņš nāca lejā pie Jardānas man pretī. Un es zvērēju viņam pie Kunga, sacīdams: es tevi nenonāvēšu ar zobenu!

9. Bet tagad – neatstāj viņu nesodītu, jo tu esi gudrs vīrs un zini, ko ar viņu darīt. Liec viņa sirmajai galvai noiet šeolā ar asinīm.”

10. Un Dāvids apgūlās pie saviem tēviem, un viņu apbedīja Dāvida pilsētā.

11. Dāvids kā ķēniņš bija valdījis pār Israēlu četrdesmit gadus. Septiņus gadus viņš bija ķēniņš Hebronā, bet trīsdesmit trīs gadus viņš bija ķēniņš Jeruzālemē.

12. Sālamans sēdās sava tēva Dāvida tronī, un viņa valsts kļuva ļoti stipra.

13. Tad Adonījāhu, Hagītas dēls, nāca pie Sālamana mātes Batšebas, un viņa jautāja: “Vai tu nāc ar mieru?” Viņš atbildēja: “Ar mieru.”

14. Tad viņš sacīja: “Man ar tevi jārunā.” Viņa teica: “Runā.”

15. Viņš sacīja: “Tu zini, ka man jau piederēja ķēniņvalsts un viss Israēls skatījās uz mani kā ķēniņu, bet ķēniņa vara tika manam brālim, jo tā viņam bija no Kunga.

16. Un tagad man tev ir viens lūgums – neaizraidi mani!” Un viņa sacīja: “Runā.”

17. Adonījāhu teica: “Lūdz ķēniņu Sālamanu, jo tevi viņš neatraidīs, lai dod man par sievu šūnēmieti Abīšagu.”

18. Un Batšeba sacīja: “Labi, es runāšu par tevi ar ķēniņu.”

19. Tad Batšeba gāja pie ķēniņa Sālamana, lai runātu ar viņu par Adonījāhu. Un ķēniņš piecēlās, viņai ienākot, paklanījās, apsēdās tronī un lika ķēniņa mātei apsēsties viņam līdzās, un viņa apsēdās Sālamanam pie labās rokas.

20. Viņa sacīja: “Man ir kāds mazs lūgums, es lūdzu tevi, neatraidi mani.” Ķēniņš sacīja viņai: “Lūdz, mana māte, jo es tevi neatraidīšu.”

21. Viņa sacīja: “Lai šūnēmieti Abīšagu dod par sievu tavam brālim Adonījāhu.”

22. Tad ķēniņš Sālamans atbildēja savai mātei: “Kāpēc tu lūdz Adonījāhu tikai šūnēmieti Abīšagu, tad jau lūdz viņam arī ķēniņvalsti, jo viņš, mans brālis, ir vecāks par mani un viņu atbalsta priesteris Ebjātārs un Joābs, Cerūjas dēls.”

23. Un ķēniņš Sālamans zvērēja pie Kunga, sacīdams: “Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, ja Adonījāhu nav runājis šos vārdus pret savu dzīvību.

24. Tiešām, dzīvs Kungs, kurš mani ir stiprinājis un nosēdinājis mana tēva Dāvida tronī, kurš uzcēlis manu namu, kā bija solījis! Adonījāhu mirs jau šodien!”

25. Un ķēniņš Sālamans sūtīja Benājāhu, Jehojādas dēlu, kurš kāva viņu, ka tas mira.

26. Un priesterim Ebjātāram ķēniņš sacīja: “Ej uz Anātotu, kur tev ir tīrums, jo tu esi nolemts nāvei, bet šodien es tevi nelikšu nonāvēt, jo tu nesi Kunga Dieva šķirstu mana tēva Dāvida priekšā un esi cietis visu, ko izcieta mans tēvs.”

27. Tā Sālamans padzina Ebjātāru no Kunga priesteru amata, lai piepildītos Kunga vārdi, kurus viņš bija sacījis par Ēlī namu Šīlo.

28. Kad šī vēsts sasniedza Joābu, kurš bija atbalstījis Adonījāhu, bet neatbalstīja Abšālomu, Joābs bēga uz Kunga telti un stipri satvēra altāra ragus.

29. Ķēniņam Sālamanam pavēstīja: “Joābs ir aizbēdzis uz Kunga telti, un, redzi, viņš ir pie altāra!” Tad Sālamans sūtīja Benājāhu, Jehojādas dēlu, sacīdams: “Ej nokauj viņu!”

30. Un Benājāhu iegāja Kunga teltī un sacīja Joābam: “Tā saka ķēniņš: nāc ārā!” Bet viņš sacīja: “Nē, es miršu šeit!” Tad Benājāhu atbildēja ķēniņam: “Tā man atbildēja Joābs.”

31. Tad ķēniņš sacīja: “Dari, kā viņš teica, nokauj viņu un apbedī, un tu noņemsi no manis un mana tēva nama tās asinis, kuras Joābs ir velti izlējis.

32. Lai Kungs liek atgriezties asinīm pār viņa galvu, jo viņš nokāva divus vīrus, taisnīgākus un labākus par viņu, un nogalēja tos ar zobenu, bet mans tēvs Dāvids to nezināja – Abnēru, Nēra dēlu, Israēla karaspēka virspavēlnieku, un Amāsu, Jetera dēlu, Jūdas karaspēka virspavēlnieku.

33. Un viņu asinis lai atgriežas pār Joāba un viņa pēcnācēju galvām uz mūžiem, bet Dāvidam, viņa pēcnācējiem un viņa namam un tronim lai ir miers no Kunga uz mūžiem.”

34. Tad Benājāhu, Jehojādas dēls, gāja augšā, kāva viņu un nogalēja. Viņš to apbedīja pie viņa nama tuksnesī.

35. Un ķēniņš iecēla Benājāhu, Jehojādas dēlu, Joāba vietā pār karaspēku, un priesteri Cādoku ķēniņš iecēla Ebjātāra vietā.

36. Tad ķēniņš sūtīja pēc Šimī un sacīja viņam: “Cel Jeruzālemē sev namu un dzīvo tajā, bet nekur projām no turienes nedodies.

37. Tajā dienā, kad tu celsies un iesi pāri Kidronas upes ielejai, tad zini droši – tu tiešām mirsi. Tavas asinis paliks uz tavas galvas.”

38. Tad Šimī sacīja ķēniņam: “Vārdi, ko mans kungs, ķēniņš, runāja, ir labi, viņa kalps tā darīs.” Un Šimī dzīvoja Jeruzālemē ilgu laiku.

39. Bet trešā gada beigās divi Šimī vergi aizbēga pie Ahīša, Maahas dēla, Gatas ķēniņa. Un Šimī stāstīja: “Redzi, tavi vergi ir Gatā!”

40. Tad Šimī cēlās, apsegloja savu ēzeli un devās uz Gatu pie Ahīša meklēt savus vergus. Un Šimī atveda savus vergus no Gatas.

41. Sālamanam tika stāstīts, ka Šimī gājis no Jeruzālemes uz Gatu un ir atgriezies.

42. Tad ķēniņš sūtīja pēc Šimī un sacīja: “Vai es tevi nenozvērināju pie Kunga, vai neapliecināju tev, sacīdams: tajā dienā, kad tu iesi un dosies vienalga, kur, tad zini droši, ka tu tiešām mirsi! Un tu man sacīji: tie ir labi vārdi, kurus es dzirdēju.

43. Kādēļ tu neturēji Kunga zvērestu un pavēli, ko es tev devu?”

44. Ķēniņš sacīja Šimī: “Tu zini visu ļaunumu, kas tev bija sirdī, – to tu darīji manam tēvam Dāvidam, un Kungs nu atgriež tavu ļaunumu pār tavu galvu,

45. bet ķēniņš Sālamans būs svētīts, un Dāvida tronis būs stiprs Kunga priekšā līdz mūžībai.”

46. Un ķēniņš pavēlēja Benājāhu, Jehojādas dēlam, un tas izgāja ārā, kāva to, un Šimī mira. Bet valsts nostiprinājās Sālamana rokās.