1. Ķēniņu 21 LTV1965
1. Pēc visa notikušā gadījās šāda lieta: jezreēlietim Nabotam bija vīna dārzs. Tas atradās Jezreēlā blakus Samarijas ķēniņa Ahaba pilij.
2. Un Ahabs sacīja Nabotam, teik-dams: „Atdod man savu vīna dārzu, lai tas man kļūtu par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu klāt manam namam. Bet es tev par to gribu dot vēl labāku vīnakalnu nekā šo. Un ja tas tev patīk labāk, es tev došu tā vērtību sudrabā.“
3. Bet Nabots sacīja Ahabam: „Lai tas Kungs mani no tā pasargā, ka es tev atstātu savu tēvu mantojumu!“
4. Un Ahabs iegāja savā namā saīdzis un dusmīgs tā vārda dēļ, kādu tam jezreēlietis Nabots bija teicis, kad tas sacīja: „Es tev vis neatdošu savu tēvu mantojumu.“ Un viņš apgūlās savā gultā, pavērsa savu seju uz sienas pusi un neēda maizi.
5. Tad pie viņa ienāca viņa sieva Izebele un sacīja viņam: „Kādēļ tavs gars ir tik saīdzis, ka tu pat maizi vairs neēd?“
6. Un tas sacīja viņai: „Tāpēc, ka es runāju ar jezreēlieti Nabotu un es tam teicu: Atdod man savu vīna kalnu par naudu, vai, ja tas tev tīk, tad es tev iedošu tā vietā citu vīna kalnu. Bet tas man atbildēja: Es tev savu vīna kalnu nedošu.“
7. Tad viņa sieva Izebele tam sacīja: „Vai tu tagad rīkojies kā ķēniņš pār Israēlu? Celies un ēd maizi un nomierini savu sirdsprātu, es tev sagādāšu jezreēlieša Nabota vīna kalnu.“
8. Un viņa uzrakstīja vēstules Ahaba vārdā, aizzīmogoja tās ar viņa zīmoga gredzenu un nosūtīja šīs vēstules vecajiem un dižciltīgajiem, kas dzīvoja Nabota pilsētā.
9. Un viņa rakstīja šādi vēstulēs: „Izsludiniet gavēni un nosēdiniet Nabotu augstā vietā tautas vidū!
10. Nosēdiniet arī divus neliešus viņam blakus. Tie lai liecina pret viņu, sacīdami, ka viņš nopaļājis Dievu un ķēniņu. Tad izvediet viņu ārā un nomētājiet ar akmeņiem, lai viņš mirst!“
11. Un vina pilsētas vecaji un diž-ciltīgie, kas dzīvoja viņa pilsētā, izdarīja tā, kā Izebele tiem bija likusi darīt un kā vēstulēs, kādas viņa tiem bija sūtījusi, bija rakstīts.
12. Viņi izsludināja gavēni un nosēdināja Nabotu ļaužu priekšā.
13. Un divi vīri nāca—un tie bija nelieši—, tie nosēdās viņam pretī un nodeva liecību pret Nabotu visas tautas priekšā, teikdami: „Nabots ir nopēlis ir Dievu, ir ķēniņu!“ Un viņi to izveda no pilsētas ārā, nomētāja ar akmeņiem, un viņs nomira.
14. Un tie deva ziņu Izebelei un sacīja: „Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un ir miris.“
15. Kad Izebele dzirdēja, ka Nabots ir ar akmeņiem nomētāts un miris, tad viņa sacīja Ahabam: „Celies, saņem jezreēlieša Nabota vīna kalnu, kas liedzās to tev atdot pret samaksu. Nabots nav vairs dzīvs, viņš ir miris.“
16. Kad Ahabs dzirdēja Nabotu miruša esam, tad viņš cēlās, lai noietu lejā jezreēlieša Nabota vina kalnā un pārņemtu to savā īpašumā.
17. Tad tā Kunga vārds nāca pār tisbieti Eliju šādi:
18. „Celies un dodies pretī Israēla ķēniņam Ahabam, kas dzīvo Samarijā; viņš pašlaik atrodas Nabota vīna kalnā, kurp tas nogājis, lai to pārņemtu.
19. Runā ar viņu un saki viņam: „Tā saka tas Kungs: vai tu esi slepkavojis un tagad ari vēl nolaupījis? Un saki viņam vēl šos vārdus: Tā saka tas Kungs: Tanī pat vietā, kurā suņi ir lakuši Nabota asinis, tur tie uzlaizis arī tavas asinis!“
20. Un Ahabs sacīja Elijam: „Vai tu, manu ienaidniek, esi gan mani atradis?“ Bet tas atbildēja: „Es tevi esmu atradis, tādēļ ka tu pats esi uz visiem laikiem pārdevies grēkam, lai darītu to, kas tā Kunga acīs ir ļauns.
21. Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi, un Es izdeldēšu tavus pēcnācējus, jo Es nogalināšu ikvienu vīrieti, kā vājo, tā arī stipro Israēlā.
22. Un Es darīšu tavam namam tā, kā Nebata dēla Jerobeāma namam, un kā Ahijas dēla Baešas namam to izaicinājumu dēļ, ar kādiem tu Mani esi kaitinājis un pavedinājis Israēlu grēkot.
23. Un arī zīmējoties uz Izebeli tas Kungs ir sacījis un teicis: Suņi ēdīs Izebeli Jezreēla daļā.
24. Kas vien no Ahaba piederīgajiem mirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet tos, kas mirs laukā, ēdīs debesu putni!“
25. Neviena nav bijis, kas tik lielā mērā kā Ahabs būtu padevies darīt to, kas ir ļauns tā Kunga acīs, tāpēc ka viņa sieva Izebele viņu uz to pavedināja.
26. Viņš rīkojās ļoti neganti, kad tas kalpoja elkiem—gluži kā amorieši, kupus tas Kungs bija Israēla bērnu acu priekšā izdzinis ārā.
27. Kolīdz Ahabs dzirdēja šos vārdus, viņš saplēsa savas drēbes un apvilka savām miesām maisu, atturējās no ēdiena, gulēja maisā un staigāja apkārt klusēdams.
28. Un tā Kunga vārds atkal nāca pār tisbieti Eliju šādi:
29. „Vai tu neesi novērojis, ka Ahabs ir pazemojies manā priekšā? Ja nu viņš tā ir pazemojies, tad Es nelikšu nelaimei nākt, viņam pašam dzīvam esot, bet Es gan likšu nelaimei nākt pār viņa namu viņa dēla dienās.“