1. Ķēniņu 3 NLB
1. Sālamans noslēdza laulības derību ar faraonu, Ēģiptes ķēniņu; viņš ņēma faraona meitu un atveda uz Dāvida pilsētu, pirms bija beidzis celt savu namu, Kunga namu un mūrus visapkārt Jeruzālemei.
2. Tauta vēl upurēja augstienēs, jo līdz tam laikam nebija uzcelts nams Kunga vārdam.
3. Sālamans mīlēja Kungu un turēja sava tēva Dāvida likumus, vienīgi viņš upurēja un kvēpināja augstienēs.
4. Un ķēniņš gāja uz Gibeonu, lai tur upurētu, jo tā bija liela augstiene. Sālamans upurēja tur uz altāra tūkstoš dedzināmo upuru.
5. Naktī Kungs parādījās Sālamanam sapnī, un Dievs sacīja: “Lūdz man, ko lai tev dodu?”
6. Sālamans sacīja: “Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, tu darīji lielu žēlastību, jo viņš staigāja tavā priekšā uzticībā un taisnībā, sirds skaidrībā ar tevi, un tu esi saglabājis viņam doto lielo žēlastību – esi ļāvis viņa dēlam šodien sēdēt viņa tronī.
7. Un tagad, Kungs, mans Dievs, tu esi licis valdīt savam kalpam mana tēva Dāvida vietā, bet es esmu jauns zēns un nezinu, ne kad nākt, ne iet.
8. Un tavs kalps ir tavas tautas vidū, kuru tu izvēlējies, – tā ir tik liela tauta, ka tās daudzumu nevar ne saskaitīt, ne pārskaitīt.
9. Dod savam kalpam dzirdīgu sirdi, lai tiesātu tavu tautu, lai saprastu, kas labs un kas slikts, – kas gan spēs iztiesāt šo tavu milzīgo tautu.”
10. Kungam patika tas, ko Sālamans lūdza.
11. Dievs viņam sacīja: “Tāpēc ka tu lūdzi šo, bet nelūdzi sev ilgu mūžu un nelūdzi sev bagātību, un nelūdzi savu ienaidnieku dzīvību, bet lūdzi saprašanu, lai izprastu tiesu,
12. tad, redzi, es daru, kā tu runāji! Redzi, es tev dodu gudru un redzīgu sirdi! Tāda kā tu nav bijis pirms tevis un nebūs pēc tevis!
13. Arī to, ko tu nelūdzi, es tev dodu – gan bagātību, gan godu. Tāda kā tu nebūs starp ķēniņiem visu tavu mūžu!
14. Ja tu staigāsi manos ceļos, turēdams manus likumus un baušļus, kā staigāja tavs tēvs Dāvids, es paildzināšu tavas dienas.”
Gudrais spriedums15. Sālamans pamodās, un, redzi, tas bija sapnis! Viņš gāja uz Jeruzālemi, nostājās Kunga derības šķirsta priekšā un upurēja sadedzināmos upurus un miera upurus. Tad viņš sarīkoja svētkus visiem saviem kalpiem.
16. Pēc tam pie ķēniņa nāca divas maukas, un tās nostājās viņa priekšā.
17. Viena sieva sacīja: “Es lūdzu, mans Kungs, es un šī sieva dzīvojām vienā namā. Šajā namā es dzemdēju, viņai klātesot.
18. Un trešajā dienā, kopš es dzemdēju, arī šī sieva dzemdēja, un mēs bijām divas vien namā, un tur nebija neviena cita.
19. Un šīs sievas dēls naktī nomira, jo viņa to nogulēja.
20. Nakts vidū viņa piecēlās un ņēma manu dēlu, kas bija man blakus – kamēr tava kalpone gulēja –, un tā noguldīja viņu pie savām krūtīm, bet savu mirušo dēlu tā noguldīja man pie krūtīm.
21. No rīta es cēlos, lai zīdītu savu dēlu, un, redzi, viņš bija miris, bet no rīta es to uzmanīgi apskatīju, un, redzi, tas nebija mans dēls, kuru es dzemdēju!”
22. Un otra sieva sacīja: “Nē! Dzīvais ir mans dēls, bet tavs ir mirušais!” Un šī sacīja: “Nē! Tavs dēls ir mirušais, bet dzīvais ir mans dēls!” – tā viņas runāja ķēniņa priekšā.
23. Ķēniņš sacīja: “Viena saka – dzīvais ir mans dēls, bet mirušais ir tavs dēls, otra saka – nē, tavs dēls ir mirušais, un mans ir dzīvais.”
24. Ķēniņš sacīja: “Atnesiet man zobenu!” Un ķēniņam atnesa zobenu.
25. Tad ķēniņš sacīja: “Cērtiet dzīvo bērnu uz pusēm un dodiet pusi vienai un pusi otrai.”
26. Tad tā sieva, kuras dēls bija dzīvs, uzrunāja ķēniņu, jo viņas sirds sažņaudzās par savu dēlu. Viņa sacīja: “Mans kungs, es lūdzu, dodiet viņai dzīvo bērnu, tik nenogaliniet to!” Un otra teica: “Lai nav ne tev, ne man – cērtiet!”
27. Ķēniņš atbildēja un sacīja: “Dodiet viņai dzīvo bērnu un nenogaliniet to, šī ir viņa māte!”
28. Un viss Israēls dzirdēja spriedumu, kuru ķēniņš izsprieda. Viņi bijās no ķēniņa, jo tie redzēja, ka Dieva gudrība ir viņā, lai spriestu tiesu.