1. Samuēla 14 LG8
1. Un kādā dienā Jonatāns, Saula dēls, sacīja uz savu puisi, kas viņa bruņas nesa: nāc, iesim pāri uz Fīlistu sardzi, kas viņā pusē. Un viņš to savam tēvam nesacīja.
2. Bet Sauls palika Gibejas galā apakš tā granāta koka Migronā, un ļaužu, kas pie viņa, bija pie sešsimt vīru.
3. Un Ahijus, Ahituba dēls, (tas bija Ihaboda brālis, tas Pinehas dēls, tas Ēļa dēls, kas bija Tā Kunga priesteris iekš Šīlo), nesa efodu; bet ļaudis nezināja, ka Jonatāns bija aizgājis.
4. Bet tur ceļa šaurumā, kur Jonatānam bija cauri jāiet uz Fīlistu sardzi, bija divas asas klintis, viena šai pusē, otra viņā pusē, un vienai bija vārds Bocec un otrai bija vārds Sene.
5. Vienai gals cēlās uz ziemeļa pusi pret Mihmasu un otrai uz dienasvidu pret Gibeju.
6. Un Jonatāns sacīja uz puisi, kas viņa bruņas nesa: ejam pāri uz šo neapgraizīto ļaužu sardzi, varbūt Tas Kungs mums palīdzēs, jo Tam Kungam nav grūti atpestīt, vai caur daudz, vai caur maz.
7. Tad viņa bruņu nesējs uz to sacīja: dari visu, kas tavā sirdī; ej tik, redzi, es iešu tev līdz pēc tava prāta.
8. Tad Jonatāns sacīja: redzi, iesim pāri pie tiem vīriem un parādīsimies viņiem.
9. Ja tie tā uz mums sacīs: stāviet, tiekams mēs pie jums tiksim, tad paliksim stāvot savā vietā un nekāpsim augšā pie viņiem.
10. Bet ja tie tā sacīs: nāciet augšā pie mums, - tad kāpsim augšā, jo Tas Kungs tos ir devis mūsu rokā, un tas mums būs par zīmi.
11. Kad nu tie abi Fīlistu sardzes vīriem parādījās, tad Fīlisti sacīja: redzi, Ebreji nāk ārā no alām, kur tie bija paslēpušies.
12. Un sardzes vīri sauca Jonatānam un viņa bruņu nesējam un sacīja: nāciet pie mums augšā, mēs jums ko teiksim. Tad Jonatāns uz savu bruņu nesēju sacīja: seko man, jo Tas Kungs tos ir devis Israēla rokās.
13. Tad Jonatāns ar rokām un kājām uzrāpās, un viņa bruņu nesējs viņam sekoja. Un tie krita Jonatāna priekšā, un viņam sekojot viņa bruņu nesējs tos kāva.
14. Šinī pirmajā kaušanā Jonatāns un viņa bruņu nesējs nokāva pie divdesmit vīru, tik ne pusbirzuma vietā
15. Un tur izbailes cēlās nometnē, uz lauka un starp ļaudīm, arī sardze un sirotāji pat drebēja, un zeme trīcēja, un tās bija izbailes no Dieva.
16. Kad nu Saula sargi Benjamina Gibejā redzēja, ka tas pulks izšķīda un izklīda šurp un turp,
17. Tad Sauls sacīja uz ļaudīm, kas pie viņa bija: skaitāt jel un redziet, kas no mums ir nogājis. Tad tie skaitīja, un redzi, Jonatāna un viņa bruņu nesēja nebija.
18. Tad Sauls sacīja uz Ahiju: atnes Dieva šķirstu šurp! (jo Dieva šķirsts to laiku bija pie Israēla bērniem).
19. Un kamēr Sauls vēl uz priesteri runāja, tad troksnis Fīlistu nometnē auga un vairojās. Un Sauls sacīja uz priesteri: apturi savu roku.
20. Tad Sauls un visi ļaudis, kas pie viņa bija, sasaucās un gāja kauties un redzi, tur bija zobens pret zobenu, un bija liels troksnis.
21. Un Ebreji, kas līdz šim bija pie Fīlistiem nometnē bijuši un tiem bija līdz nākuši, tie arīdzan pārgāja pie Israēla, kas bija pie Saula un pie Jonatāna.
22. Un visi Israēla vīri, kas bija apslēpušies uz Efraīma kalniem, kad tie dzirdēja Fīlistus bēgam, arī sekoja tiem kaudamies.
23. Tā Tas Kungs tai dienā Israēli atpestīja, un kaušanās stiepās līdz Bet-Avenai.
24. Un Israēla vīri nogura tai dienā, un Sauls ļaudīm piekodināja sacīdams: nolādēts tas vīrs, kas maizi ēdīs, pirms vakars nāks un es būšu atriebies pie saviem ienaidniekiem. Un neviens no tiem ļaudīm maizes neēda.
25. Un visi ļaudis nāca mežā, un tur bija medus pa zemes virsu.
26. Kad nu ļaudis nāca mežā, redzi, tur tecēja medus. Bet neviens nelika savu roku pie mutes, jo ļaudis bijās no zvēresta.
27. Bet Jonatāns to nebija dzirdējis, ka viņa tēvs ļaudis ar zvērestu bija apdraudējis, un viņš izstiepa sava zižļa galu, kas bija viņa rokā, un iemērca to medū, un grieza savu roku atkal pie mutes, tad viņa acis tapa skaidras.
28. Tad atbildēja viens no ļaudīm un sacīja: tavs tēvs ļaudis ar zvērestu gauži apdraudējis sacīdams: nolādēts lai ir vīrs, kas šodien ko ēd! Un tā ļaudis nogurst.
29. Tad Jonatāns sacīja: mans tēvs zemi ir nomocījis; redziet jel, kā manas acis palikušas skaidras, kad es maķenīt no šī medus esmu baudījis.
30. Cik vairāk, kad tie ļaudis būtu ēdin ēduši no savu ienaidnieku laupījuma, ko tie atraduši; bet nu Fīlistu sakaušana nav bijusi tik liela.
31. Taču tai dienā tie Fīlistus kāva no Mihmasas līdz Ajalonai, un ļaudis bija ļoti noguruši.
32. Tad ļaudis taisījās uz laupīšanu, un ņēma avis un vēršus un teļus, un tos kāva zemē, un ļaudis tos ēda ar asinīm.
33. Tad Saulam to teica un sacīja: redzi, ļaudis apgrēkojās pret To Kungu, asinis ēzdami. Un tas sacīja: jūs noziedzāties; atveļat man tagad šurp vienu lielu akmeni.
34. Un Sauls sacīja: ejat šurp un turp pa ļaudīm un sakāt tiem: atvediet pie manis ikviens savu vērsi un ikviens savu avi, un nokaujiet tos šeit un ēdiet un neapgrēkojaties pret To Kungu, ar asinīm ēzdami. Tad visi ļaudis naktī atveda ikviens savu vērsi ar savu roku un tos tur nokāva.
35. Tad Sauls Tam Kungam uztaisīja vienu altāri. Šis bija pirmais altāris, ko viņš Tam Kungam cēla.
36. Un Sauls sacīja: dzīsimies pēc Fīlistiem pa nakti un aplaupīsim tos, līdz kamēr gaisma metās, un neatlicināsim no tiem neviena. Tie sacīja: dari visu, kas tavām acīm patīk. Bet priesteris sacīja: iesim še pie Dieva.
37. Tad Sauls vaicāja Dievu: vai man dzīties pēc Fīlistiem? Vai tu tos dosi Israēla rokā? Bet Viņš tam tai dienā neatbildēja.
38. Tad Sauls sacīja: nāciet šurp visi ļaužu virsnieki, un izmeklējiet un raugiet, pie kā grēks ir šim brīžam.
39. Jo tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, kas Israēli atpestījis, jebšu tas būtu pie mana dēla Jonatāna, tad tam tiešām būs mirt. Un neviens no visiem ļaudīm tam neatbildēja.
40. Atkal tas sacīja uz visu Israēli: jums būs vienā pusē stāvēt, un es un mans dēls Jonatāns stāvēsim otrā pusē. Tad ļaudis sacīja uz Saulu: dari, kā tev patīk.
41. Tad Sauls sacīja uz To Kungu, Israēla Dievu: parādi taisnību. Tad Jonatāns un Sauls tapa iezīmēti, bet ļaudis izgāja bez vainas.
42. Tad Sauls sacīja: metiet par mani un par manu dēlu Jonatānu. Tad Jonatāns tapa iezīmēts.
43. Un Sauls sacīja uz Jonatānu: saki man, ko tu esi darījis? Tad Jonatāns viņam teica un sacīja: es tikai maķenīt medus esmu baudījis ar sava zižļa galu, kas bija manā rokā; redzi, man nu jāmirst.
44. Tad Sauls sacīja: lai Dievs man šā un tā dara, Jonatān, - tev tiešām jāmirst.
45. Tad ļaudis sacīja uz Saulu: vai Jonatānam būs mirt, kas šo lielo pestīšanu Israēlā padarījis. Nebūt ne! Tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, ne matam no viņa galvas nebūs zemē krist, jo viņš to šodien ir izdarījis ar Dievu. Tā ļaudis Jonatānu izpestīja, ka tam nebija jāmirst.
46. Un Sauls no Fīlistiem atstājās un griezās atpakaļ, un Fīlisti gāja atkal uz savu vietu.
47. Bet Sauls valdību bija uzņēmis pār Israēli un karoja visapkārt ar visiem saviem ienaidniekiem, arī pret Moabu un pret Amona bērniem un pret Edomu un pret Cobas ķēniņiem un pret Fīlistiem, un visiem, kurp viņš griezās viņš lika just savu bardzību.
48. Un viņš parādīja spēku un sakāva Amalekiešus un izpestīja Israēli no viņu laupītāju rokas.
49. Un Saula dēli bija Jonatāns, Išvijs un Malhišus, un viņa abu meitu vārdi - pirmdzimtās vārds bija Merabe un jaunākās vārds bija Mihale.
50. Un Saula sievas vārds bija Ahinoame, Ahimaāca meita; un viņa kara virsnieka vārds bija Abners, Nera, Saula tēva brāļa, dēls.
51. Un Kīšs, Saula tēvs, un Ners, Abnera tēvs, bija Abiēļa dēli.
52. Un karš bija briesmīgs pret Fīlistiem, kamēr Sauls dzīvoja. Un kad Sauls redzēja kādu stipru un varenu vīru, tad viņš to ņēma pie sevis.