1. Samuēla 14 LTV1965
1. Kādā dienā Jonatāns, Saula dēls, sacīja savam puisim, kas nesa viņa ieročus: „Nāc, mēģināsim tuvoties fili-stiešu sardzei, kas atrodas tur pretējā pusē!“ Bet savam tēvam viņš nekā neteica.
2. Sauls bija apmeties Gibeas ārmalā zem granātu ābolu koka, kas atrodas Migronā; un karotāju vīru, kas bija pie viņa, varēja būt ap seši simti.
3. Tur bija arī Ahija, Ahituba dēls, kas bija tā Kunga priestera Šilo svētnīcā, Eļa dēla Pinehasa dēla Ihaboda brālis, un nēsāja efodu; bet tauta nezināja, ka Jonatāns bija aizgājis.
4. Bet pie šaurās pārejas, kurai Jonatāns lūkoja pāri tikt, lai nokļūtu filistiešu sardzei tuvāk, atradās divas smailas klints radzes, —viena šai pusē, otra viņā pusē; vienas smailes vārds bija Bocecs, bet otrai bija vārds Sene.
5. Viena slējās stāvi pret ziemeļiem pret Mikmašu, otra pret dienvidiem—pret Gibeu.
6. Tad Jonatāns sacīja savam puisim, ieroču nesējam: „Nāc, dosimies tur pāri pret šo neapgraizītās tautas sardzi; varbūt, ka tas Kungs dos mums veiksmi, jo tam Kungam neviens nevar aizliegt izcīnīt uzvaru vai nu ar daudz, vai arī ar maz ļaudīm.“
7. Tad viņa ieroču nesējs tam sacīja: „Dari itin visu, kas tavā sirdī; ej droši, redzi, es iešu tev līdzi, jo es esmu vienis prātis ar tevi.“
8. Tad Jonatāns sacīja: „Redzi, mēs dosimies tur pāri pie tiem vīriem, un mēs viņiem parādīsimies negaidot.
9. Un ja gadītos, ka tie mums uzsauc: Stāviet mierā, kamēr mēs pie jums nonāksim, —tad paliksim stāvam savās vietās un nekāpsim pie viņiem kalnā.
10. Bet ja atkal gadītos, ka tie mums saka: Nāciet pie mums kalnā, —tad kāpsim augšā, jo tad tas Kungs tos ir nodevis mūsu rokā, un tā ir mums zīme!“
11. Kad nu tie abi pēkšņi parādījās filistiešu sardzei, tad filistieši sacīja: „Redzi, ebrēji nāk arā no alām, kur tie bija paslēpušies!“
12. Un sardzes vīri sauca Jonatānam un viņa ieroču nesējam, sacīdami: „Nāciet pie mums augšā! Mēs jums iedosim piemiņai labu mācību!“ Tad Jonatāns sacīja savam ieroču nesējam: „Kap man pakaļ, jo tas Kungs ir tos devis Israēla rokā!“
13. Tad Jonatāns rāpās ar rokām un ar kājām augšā un viņa ieroču nesējs aiz viņa. Un tie krita no Jonatāna rokas, un viņa ieroču nesējs tos pieveica galīgi.
14. Un notika, ka pirmajā kaujā, ko izcīnīja Jonatāns un viņa ieroču nesējs, krita divdesmit vīru laukumā, kas bija pus vēršu jūga birzes lielumā.
15. Tad nometnē izcēlās izbailes ir ļaudīs, ir kareivjos; pat sardzes vīri un izsūtītie sirotāju pulki drebēja bailēs; pie tam zeme trīcēja un radīja izbailes, it kā tās būtu paša Dieva uzsūtītas.
16. Kad nu Saula izlūki Gibeā Benjamīna ciltī redzēja, kā tas pulks tur šķīda un klīda, līdz izjuka galīgi,
17. Tad Sauls sacīja kareivjiem, kas bija pie viņa: „Pārskaitiet ļaudis, lai mēs redzam, kas no mums ir aizgājis!“ Un tie nostājās rindās, un, redzi, tur nebija Jonatāna un viņa ieroču nesēja.
18. Tad Sauls pavēlēja Ahijam: „Atnes šurp Dieva šķirstu“, jo Dieva šķirsts bija tolaik pie Israēla bērniem.
19. Un kamēr Sauls vēl sarunājās ar priesteri, tikmēr troksnis filistiešu nometnē pieauga un vērsās plašumā. Un Sauls sacīja priesterim: „Apturi savu roku!“
20. Tad Sauls un visa tauta, kas bija pie viņa, sasaucās un devās uzbrukumā, un redzi tur bija jau zobens pret zobenu un visai liels apjukums.
21. Un arī ebrēji, kuri ilgāku laiku bija bijuši pie filistiešiem nometnē un bija līdz ar tiem kopā devušies no visas apkārtnes uz kaujas lauku, tagad arīdzan pārgāja pie Israēla, kas bija Saula un Jonatāna pusē.
22. Tāpat arī visi Israēla viri, kas savrup bija paslēpušies Ēfraima kalnos, kad tie dzirdēja, ka filistieši metušies bēgt, sāka vajāt viņus, tiem uzbrukdami.
23. Tā tas Kungs tanī dienā izglāba Israēlu, bet pati kauja sniedzās līdz Bet-Avenai.
24. Un tanī dienā Israēla karavīri ļoti nogura, jo Sauls bija uzlicis tautai lāstu, sacīdams: „Nolādēts tas vīrs, kas ēdīs maizi, pirms nāks vakars, un iekāms es nebūšu atriebies saviem ienaidniekiem!“ Un tā neviens no viņiem neaiztika maizi.
25. Un visa tauta devās mežā, bet tur bija bišu koki ar medu.
26. Kad nu ļaudis ienāca mežā, tad, redzi, tur kādā vietā medus plūda no stropiem, bet neviens necēla savu roku pie mutes, jo tauta bijās zvēresta.
27. Bet Jonatāns to nebija dzirdējis, ka viņa tēvs ar zvērestu bija apdraudējis tautu, un viņš izstiepa savu šķēpa galu, kas bija viņa rokā, iemērca tā smaili medus šūnās, un cēla savu roku pie mutes; tad viņa acis kļuva skaidras.
28. Tad viens no kareivjiem viņam atgādināja un sacīja: „Tavs tēvs ar zvērestu ir tautai smagi piedraudējis, teikdams-Nolādēts tas vīrs, kas šodien kaut ko ēd!“ Bet tā kā kara pulks bija noguris līdz nāvei,
29. Tad Jonatāns sacīja: „Mans tēvs grūž visu zemi postā! Redziet, cik skaidras ir kļuvušas manas acis, kopš es esmu kādu lāsi no šī medus nobaudījis!
30. Bet cik daudz vēl būtu labāki bijis, ja ļaudis šodien būtu spēcīgi ēduši no savu ienaidnieku laupījuma, ko tie ir ieguvuši, tāpēc nu arī filistiešu sakāve vēl nav bijusi tik liela!“
31. Taču tanī dienā tie kāva filistiešus no Mikmašas līdz Ajalonai, kaut arī karotāji bija ļoti noguruši.
32. Bet pret vakaru tauta metās laupīt, un tie ņēma sīklopus, vēršus un teļus, kāva tos turpat nost un ēda tos ar visām asinīm.
33. Kad tas tika pateikts Saulam, paziņojot: „Redzi, tauta apgrēkojas pret to Kungu, ēzdama gaļu kopā ar asinīm“, tad viņš sacīja: „Jūs darāt lielu pārkā-pumu! Atveliet man šurp lielu akmeni!“
34. Un Sauls sacīja: „Iejaucieties tautas vidū un sakiet tiem: Atvediet pie manis ikviens savu vērsi un ikviens savu avi, un nokaujiet tos šinī te vietā un ēdiet, bet neapgrēkojieties pret to Kungu, ka jūs ēdat gaļu kopā ar asinīm!“ Un tā ikviens no viņiem naktī atveda savu vērsi, kas bija viņa īpašums, un tos tur nokāva.
35. Tad Sauls uzcēla altāri tam Kungam; tas bija pirmais altāris, ko viņš cēla tam Kungam.
36. Un Sauls sacīja: „Dzīsimies fili-stiešiem pakaļ šo nakti un aplaupīsim tos, līdz kamēr rīta gaisma aust, un neatstāsim no viņiem nevienu dzīvu!“ Un tie sacīja: „Kas tev šķiet pareizi, to visu dari!“ Bet priesteris teica: „Lai vispirms mēs še stājamies Dieva priekšā!“
37. Kad nu Sauls prasīja Dievam: „Vai man doties vajāt filistiešus? Vai Tu tos dosi Israēla rokā?“ Tad tas Kungs viņam tanī dienā neatbildēja.
38. Tad Sauls sacīja: „Nāciet šurp, visi tautas pārstāvji, meklējiet un izdibi-niet, kas bijis šodien šīs apgrēcības vaininieks!
39. Tik tiešām, kā tas Kungs dzīvo, kas ir Israēlu izglābis, un, ja tas būtu arī mans dēls Jonatāns, tam ir jāmirst!“ Bet neviens no visas tautas viņam neatbildēja.
40. Un atkal viņš sacīja visam Israēlam: „Jūs būsit vienā pusē, bet es un mans dēls Jonatāns būsim otrā pusē.“ Bet kaŗa tauta Saulam atbildēja: „Dari, kas tev šķiet pareizi!“
41. Tad Sauls sacīja tam Kungam, Israēla Dievam: „Israēla Dievs, dari zināmu patiesību!“ Tad Jonatāns un Sauls ar meslu tika apzīmēti, bet tauta izgāja bez vainas.
42. Tad Sauls pavēlēja: „Metiet meslus par mani un par manu dēlu Jonatānu!“ Un mesli krita par ļaunu Jonatānam.
43. Un Sauls vaicāja Jonatānam: „Saki man, ko tu esi izdarījis?“ Un Jonatāns viņam teica un sacīja: „Es tikai ar sava šķēpa smaili, kas bija man rokā, esmu nogaršojis lāsi medus; vai tāpēc man tagad jāmirst?“
44. Tad Sauls sacīja: „Lai Dievs dara ar mani vienādi vai otrādi, bet, Jonatān, tev tiesām ir jāmirst!“
45. Tad tauta iebilda un sacīja Saulam: „Vai Jonatānam ir jāmirst, kurš Israēlam sagādāja šo lielo uzvaru? Nebūt ne! Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, nevienam matam nebūs nokrist no viņa galvas! Taču tikai kopā ar Dievu viņš visu to ir šodien paveicis!“ Un tā tauta Jonatānu atbrīvoja, un viņam nebija jāmirst.
46. Tad Sauls pārtrauca filistiešu vajāšanu un devās atpakaļ kalnā; arī filistieši atgriezās savās mājas vietās.
47. Bet Sauls kā ķēniņš bija saņēmis cieši varu pār Israēlu, jo viņš karoja visapkārt ar visiem saviem ienaidniekiem: pret Moābu, pret Amona bērniem un pret Ēdomu, pret Cobas ķēniņiem un pret filistiešiem. Un it visus, pret kuriem viņš vērsās, viņš visur uzvarēja.
48. Tā viņš parādīja savu varonību, sakāva amalekiešus un izglāba Israēlu no viņu laupītāju rokām.
49. Un Saulam bija dēli: Jonatāns, Išvijs un Malchišs, un viņa abu meitu vārdi bija, pirmdzimtās—Meraba, bet jaunākās—Michala.
50. Un Saula sievas vārds bija Ahinoāma, Ahimaaca meita; bet viņa kapa pulku virspavēlnieka vārds bija Abners, Nera, Saula tēva brāļa, dēls.
51. Un Kīšs, Saula tēvs, un Nērs, Abnera tēvs, abi bija Abiēla dēli.
52. Bet kafš pret filistiešiem, kamēr Sauls dzīvoja, bija briesmīgs Un tiklīdz Sauls ieraudzīja kādu stipru cīnītāju, tad viņš to piepulcināja savu agrāko cīnītāju skaitam.