1. Samuēla 14 RT65
1. Kādā dienā Jonatāns, Saula dēls, sacīja savam puisim, kas nesa viņa ieročus: "Nāc, mēģināsim tuvoties filistiešu sardzei, kas atrodas tur pretējā pusē." Bet savam tēvam viņš nekā neteica.
2. Sauls bija apmeties Gibeas ārmalā zem granātkoka, kas atrodas Migronā; un karotāju, kas bija pie viņa, varēja būt ap seši simti.
3. Tur bija arī Ahija, Ahituba dēls, kas bija Šīlo svētnīcas, Tā Kunga priestera, Ēļa dēla Pinehasa dēla Ihaboda brālis, un nēsāja efodu; bet ļaudis nezināja, ka Jonatāns bija aizgājis.
4. Bet pie šaurās pārejas, kurai Jonatāns lūkoja tikt pāri, lai nokļūtu filistiešu sardzei tuvāk, atradās divas smailas klints radzes - viena šai pusē, otra viņā pusē; vienas smailes vārds bija Bocecs, bet otrai vārds bija Sene.
5. Viena stāvi slējās uz ziemeļiem pret Mikmašu, otra uz dienvidiem pret Gibeu.
6. Tad Jonatāns sacīja savam puisim, ieroču nesējam: "Nāc, dosimies tur pāri pret šo neapgraizītās tautas sardzi; varbūt Tas Kungs dos mums veiksmi, jo Tam Kungam neviens nevar aizliegt izcīnīt uzvaru vai nu ar daudz, vai arī ar maz ļaudīm."
7. Tad viņa ieroču nesējs tam sacīja: "Dari itin visu, kas tavā sirdī; ej droši, redzi, es iešu tev līdzi, jo es esmu vienis prātis ar tevi."
8. Tad Jonatāns sacīja: "Redzi, mēs dosimies tur pāri pie tiem vīriem, un mēs viņiem parādīsimies negaidot.
9. Un, ja tie mums uzsauc: stāviet mierā, kamēr mēs pie jums nonāksim, - tad paliksim stāvam savās vietās un nekāpsim augšā pie viņiem.
10. Bet, ja gadītos, ka tie mums saka: nāciet augšā pie mums, - tad kāpsim augšā, jo tad Tas Kungs tos ir nodevis mūsu rokā, un tā ir mums zīme."
11. Kad nu tie abi pēkšņi parādījās filistiešu sardzei, tad filistieši sacīja: "Redzi, ebreji nāk ārā no alām, kur tie bija paslēpušies."
12. Un sardzes vīri sauca Jonatānam un viņa ieroču nesējam, sacīdami: "Nāciet pie mums augšā! Mēs jums iedosim labu mācību." Tad Jonatāns sacīja savam ieroču nesējam: "Kāp man pakaļ, jo Tas Kungs ir tos devis Israēla rokā!"
13. Tad Jonatāns rāpās ar rokām un kājām augšā un viņa ieroču nesējs aiz viņa. Un tie krita Jonatāna priekšā, un viņa ieroču nesējs pēc tam tos nonāvēja pavisam.
14. Un šajā pirmajā kaujā, ko izcīnīja Jonatāns un viņa ieroču nesējs, krita divdesmit vīru uz tik liela lauka gabala, ko vēršu jūgs apar pus dienā.
15. Tad nometnē izcēlās izbailes gan ļaudīs, gan kareivjos, pat sardzes vīri un izsūtītie sirotāju pulki drebēja bailēs; un zeme trīcēja un radīja izbailes, it kā tās būtu paša Dieva uzsūtītas.
16. Kad Saula izlūki Gibeā Benjamīna ciltī redzēja, ka tas pulks tur šķīda un klīda šurpu turpu,
17. tad Sauls sacīja kareivjiem, kas bija pie viņa: "Pārskaitiet ļaudis, lai mēs redzam, kas no mums ir aizgājis!" Un tie nostājās rindās, un redzi, tur nebija Jonatāna un viņa ieroču nesēja.
18. Tad Sauls pavēlēja Ahijam: "Atnes šurp Dieva šķirstu," - jo Dieva šķirsts tolaik bija pie Israēla bērniem.
19. Un, kamēr Sauls vēl sarunājās ar priesteri, tikmēr troksnis filistiešu nometnē pieauga un vērsās plašumā. Un Sauls sacīja priesterim: "Apturi savu roku!"
20. Tad Sauls un visa tauta, kas bija pie viņa, sasaucās un devās uzbrukumā, un redzi, tur jau bija zobens pret zobenu un visai liels apjukums.
21. Un arī ebreji, kuri ilgāku laiku bija bijuši pie filistiešiem nometnē un bija līdz ar tiem kopā devušies no visas apkārtnes uz kaujas lauku, tagad arīdzan pārgāja pie Israēla, kas bija Saula un Jonatāna pusē.
22. Tāpat arī visi Israēla vīri, kas bija savrup paslēpušies Efraima kalnos, kad tie dzirdēja, ka filistieši metušies bēgt, sāka vajāt viņus, tiem uzbrukdami.
23. Tā Tas Kungs tanī dienā izglāba Israēlu, bet pati kauja sniedzās līdz Bet-Avenai.
24. Un tanī dienā Israēla vīri ļoti nogura, jo Sauls bija uzlicis tautai lāstu, sacīdams: "Nolādēts tas vīrs, kas ko ēdīs, pirms nāks vakars un iekāms es nebūšu atriebies saviem ienaidniekiem!" Un tā neviens no viņiem neaiztika ēdamo.
25. Un visa tauta devās mežā, un tur bija medus uz lauka.
26. Kad ļaudis ienāca mežā, redzi, tur pilēja medus, bet neviens necēla savu roku pie mutes, jo viņi bijās lāsta.
27. Bet Jonatāns to nebija dzirdējis, ka viņa tēvs bija uzlicis lāstu tautai, un viņš izstiepa savu šķēpa galu, kas bija viņa rokā, iemērca to medus šūnās un cēla savu roku pie mutes; tad viņa acis kļuva skaidras.
28. Tad kāds no ļaudīm ieminējās, sacīdams: "Tavs tēvs likdams uzlika lāstu tautai, sacīdams: nolādēts tas vīrs, kas šodien ko ēd!" Un tā tauta nogura.
29. Tad Jonatāns sacīja: "Mans tēvs grūž visu zemi postā! Redziet, cik skaidras ir kļuvušas manas acis, kopš es esmu kādu lāsi no šī medus nobaudījis.
30. Bet cik daudz labāk vēl būtu bijis, ja ļaudis šodien būtu spēcīgi ēduši no savu ienaidnieku laupījuma, ko tie ir ieguvuši; tāpēc nu arī filistiešu sakāve vēl nav bijusi tik liela."
31. Taču tanī dienā tie kāva filistiešus no Mikmašas līdz Ajalonai, kaut arī karotāji bija ļoti noguruši.
32. Bet pret vakaru tauta metās laupīt, un tie ņēma sīklopus, vēršus un teļus, kāva tos turpat nost un ēda tos ar visām asinīm.
33. Kad tas tika pateikts Saulam, paziņojot: redzi, tauta apgrēkojas pret To Kungu, ēzdama gaļu kopā ar asinīm, - tad viņš sacīja: "Jūs esat noziegušies! Atveliet man tagad šurp lielu akmeni!"
34. Un Sauls sacīja: "Iejaucieties ļaužu vidū un sakiet tiem: atvediet pie manis ikviens savu vērsi un ikviens savu avi un nokaujiet tos šinī te vietā un ēdiet, bet neapgrēkojieties pret To Kungu, ka jūs ēdat gaļu kopā ar asinīm!" Un tā ikviens no viņiem naktī atveda savu vērsi, kas bija viņa īpašums, un tos tur nokāva.
35. Tad Sauls uzcēla altāri Tam Kungam; tas bija pirmais altāris, ko viņš cēla Tam Kungam.
36. Un Sauls sacīja: "Dzīsimies filistiešiem pakaļ šai naktī un aplaupīsim tos, līdz kamēr rīta gaisma aust, un neatstāsim no viņiem dzīvu nevienu!" Un tie sacīja: "Dari, kā tev patīk." Bet priesteris teica: "Lai vispirms mēs še stājamies Dieva priekšā."
37. Kad Sauls prasīja Dievam: "Vai man doties vajāt filistiešus? Vai Tu tos dosi Israēla rokā?" - tad Tas Kungs viņam tanī dienā neatbildēja.
38. Tad Sauls sacīja: "Nāciet šurp, visi tautas vadoņi, meklējiet un izdibiniet, kas bijis šodien šīs apgrēcības vaininieks!
39. Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, kas ir Israēlu izglābis, un, jebšu tas būtu mans dēls Jonatāns, tam ir jāmirst!" Bet neviens no visas tautas viņam neatbildēja.
40. Un atkal viņš sacīja visam Israēlam: "Jūs būsit vienā pusē, bet es un mans dēls Jonatāns būsim otrā pusē." Bet kara tauta Saulam atbildēja: "Dari, kā tev patīk."
41. Tad Sauls sacīja Tam Kungam, Israēla Dievam: "Dari zināmu patiesību!" Tad Jonatāns un Sauls ar meslu tika apzīmēti, bet tauta izgāja bez vainas.
42. Tad Sauls pavēlēja: "Metiet meslus par mani un par manu dēlu Jonatānu!" Un mesli krita par ļaunu Jonatānam.
43. Un Sauls vaicāja Jonatānam: "Saki man, ko tu esi izdarījis?" Un Jonatāns viņam sacīja: "Es tikai ar sava šķēpa smaili, kas bija man rokā, esmu nogaršojis lāsi medus; vai tāpēc man tagad jāmirst?"
44. Tad Sauls sacīja: "Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, bet, Jonatān, tev tiešām ir jāmirst!"
45. Tad ļaudis iebilda un sacīja Saulam: "Vai Jonatānam ir jāmirst, kas Israēlam sagādāja šo lielo uzvaru? Nebūt ne! Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, ne matam nebūs nokrist no viņa galvas! Jo viņš to šodien ir veicis kopā ar Dievu." Un tā tauta Jonatānu atbrīvoja, un viņam nebija jāmirst.
46. Tad Sauls pārtrauca filistiešu vajāšanu un devās atpakaļ kalnā; arī filistieši atgriezās paši savās vietās.
47. Bet Sauls bija sagrābis varu pār Israēlu, un viņš karoja visapkārt pret visiem saviem ienaidniekiem: pret Moābu, pret Amona bērniem un pret Edomu, pret Cobas ķēniņiem un pret filistiešiem. Un it visus, pret kuriem viņš vērsās, viņš visur uzvarēja.
48. Un viņš rīkojās drosmīgi un sakāva amalekiešus, un izglāba Israēlu no viņu laupītāju rokām.
49. Un Saulam bija dēli: Jonatāns, Išvijs un Malhišs, un viņa abu meitu vārdi bija: pirmdzimtās - Meraba, bet jaunākās - Mihala.
50. Un Saula sievas vārds bija Ahinoāma, Ahimaaca meita; bet viņa karaspēka virspavēlnieka vārds bija Abners, Nera, Saula tēvabrāļa, dēls.
51. Un Kīšs, Saula tēvs, un Ners, Abnera tēvs, abi bija Abiēla dēli.
52. Bet karš pret filistiešiem, kamēr Sauls dzīvoja, bija briesmīgs. Un, kad Sauls redzēja kādu stipru un varenu cīnītāju, viņš to pievienoja savam pulkam.