1. Samuēla 17 LG8
1. Un Fīlisti sapulcināja savu spēku uz karu un sapulcējās iekš Šoho, vienā Jūda cilts pilsētā un apmeta savu nometni starp Šoho un Azeku Efes-Damimā.
2. Bet Sauls un Israēla vīri sapulcējās un apmetās ozolu ielejā un taisījās karot pret Fīlistiem.
3. Un Fīlisti stāvēja uz kalna viņā pusē, un Israēla ļaudis stāvēja uz kalna šai pusē, un ieleja bija viņu starpā.
4. Tad viens stiprinieks izgāja no Fīlistu nometnes, ar vārdu Goliats no Gatas; viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis.
5. Un tam bija vara cepure uz galvas un tam bija zvīņainas krūšu-bruņas un, krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši sēķeļu vara,
6. Un lielu bruņas no vara ap lieliem, un vara šķēps uz pleciem.
7. Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava un viņa šķēpa asmens bija no sešsimt sēķeļiem dzelzs, un bruņu nesējs gāja viņa priekšā.
8. Šis nu stāvēja un sauca uz Israēla pulkiem un uz tiem sacīja: kāpēc jūs gribat iziet un stāties uz karu? Vai es neesmu Fīlists un jūs Saula kalpi? Izmeklējiet no sevis vienu, kas pie manis nāk lejā.
9. Ja tas ar mani varēs kauties un mani nokaus, tad mēs jums gribam būt par kalpiem, bet ja es viņu pārvaru un viņu kauju, tad jūs būsiet mums par kalpiem un mums kalposiet.
10. Un Fīlists sacīja: es šodien Israēla pulkus esmu lamājis; dodiet man vienu vīru, ka mēs viens ar otru cīkstamies.
11. Kad nu Sauls un viss Israēls šos Fīlista vārdus dzirdēja, tad tie iztrūcinājās un ļoti bijās. -
12. Dāvids nu bija dēls efratietim no Jūda Bētlemes, ar vārdu Isajus; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, jau labi gados.
13. Un Isajus trīs vecākie dēli bija karā gājuši Saulam līdz, un viņa triju dēlu vārdi, kas karā gāja, bija: Eliābs, pirmdzimtais, un viņa otrais, Abinadabs, un trešais Šimus.
14. Un Dāvids bija jaunākais; un trīs vecākie Saulam bija gājuši līdz.
15. Bet Dāvids gāja un nāca no Saula, sava tēva avis ganīt Bētlemē.
16. Bet Fīlists izgāja rītos un vakaros un rādījās tur četrdesmit dienas.
17. Tad Isajus sacīja uz savu dēlu Dāvidu: ņem jel saviem brāļiem vienu ēfu no šīm ceptām vārpām un šās desmit maizes un steidzies nometnē pie saviem brāļiem.
18. Bet šos desmit sierus nones virsniekam par tūkstoš, un apmeklē savus brāļus, kā tiem klājās, un ņem vienu zīmi no tiem.
19. Bet Sauls un šie un visi Israēla vīri bija ozolu ielejā, ar Fīlistiem karodami.
20. Tad Dāvids cēlās agri un atstāja avis pie gana un ņēma (tās lietas) un nogāja, kā Isajus viņam bija pavēlējis, un nāca pie savestiem nometnes ratiem, un karaspēks izgāja uz kaušanos un sacēla kara troksni.
21. Un Israēlieši un Fīlisti nostājās uz kaušanos, pulks pret pulku.
22. Tad Dāvids nolika traukus pie rīku sarga un skrēja pie karapulkiem un nāca un apsveicināja savus brāļus.
23. Kad nu viņš vēl ar tiem runāja, redzi, tad nāca stiprinieks, vārdā Goliats, Fīlists no Gatas, no Fīlistu karapulkiem un runāja tos pašus vārdus, un Dāvids to dzirdēja.
24. Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru redzēja, tad tie viņa priekšā bēga un bijās ļoti.
25. Un Israēla vīri sacīja: vai jūs to vīru esat redzējuši, kas te nāk? Viņš nāk Israēli lamāt. Un notiks, to vīru, kas šo kaus, ķēniņš darīs ļoti bagātu un tam dos savu meitu par sievu un atlaidīs viņa tēva namu no nodevām Israēlā.
26. Tad Dāvids runāja uz vīriem, kas pie viņa stāvēja, un sacīja: kas tam vīram būs, kas šo Fīlistu kaus un novērsīs kaunu no Israēla? Jo kas viņš tāds, Fīlists, neapgraizītais, ka tas dzīvā Dieva karapulkus lamā?
27. Tad ļaudis viņam teica tos pašus vārdus un sacīja: tā un tā tam vīram darīs, kas viņu nokaus.
28. Bet Eliābs, viņa vecākais brālis, viņu dzirdēja ar vīriem runājam, un Eliābs apskaitās par Dāvidu un sacīja: kāpēc tad tu esi atnācis? Un pie kā tu mazo avju pulciņu tuksnesī esi pametis? Es gan zinu tavu lielību un tavu sirds blēdību, jo tu esi nācis kaušanos redzēt.
29. Tad Dāvids sacīja: ko tad nu es esmu darījis? Vai man nav brīvi runāt?
30. Un viņš griezās no tā pie cita un sacīja tos pašus vārdus. Un ļaudis tam atbildēja tā kā iepriekš.
31. Kad nu šie vārdi tapa dzirdēti, ko Dāvids runāja, un Saulam tapa sacīti, tad viņš to lika atvest.
32. Un Dāvids sacīja uz Saulu: lai nevienam sirds nezūd viņa pēc. Tavs kalps noies un kausies ar šo Fīlistu.
33. Bet Sauls sacīja uz Dāvidu: tu nevari noiet pret šo Fīlistu, ar viņu kauties. Jo tu esi zēns un viņš ir karavīrs no savas jaunības.
34. Tad Dāvids sacīja uz Saulu: tavs kalps ganīja sava tēva avis, tad nāca lauva un lācis un nonesa avi no ganāmā pulka.
35. Un es to vajāju un to kāvu un izpestīju (avi) no viņa rīkles. Kad viņš nu pret mani cēlās, tad es viņu grābu pie bārdas un to situ un nokāvu.
36. Tavs kalps ir gan lauvu, gan lāci nokāvis; tāpat būs šis neapgraizītais Fīlists, tā kā viens no tiem; jo viņš Dzīvā Dieva karapulkus ir lamājis.
37. Un Dāvids sacīja: Tas Kungs, kas mani pestījis no lauvas un no lāča, mani arī atpestīs no šā Fīlista rokas.
38. Tad Sauls sacīja uz Dāvidu: ej tad, lai Tas Kungs tev palīdz. Un Sauls apģērba Dāvidu ar savām paša drēbēm un lika vara cepuri uz viņa galvu un to apģērba ar krūšu bruņām.
39. Un Dāvids apjoza viņa zobenu pār savām drēbēm un sāka staigāt, jo viņš vēl to nebija ieradis. Un Dāvids sacīja uz Saulu: tā es nevaru iet, jo es to vēl neesmu ieradis. Un Dāvids to nolika no sevis nost.
40. Un viņš ņēma savu zizli rokā un izmeklēja piecus gludus oļus no upes un tās lika gana tarbā, kas viņam bija, proti tai kulē, un viņa linga bija viņa rokā. Tā tas gāja Fīlistam pretī.
41. Un Fīlists nāca Dāvidam arvien tuvāk, un viņa bruņu nesējs viņa priekšā.
42. Kad nu Fīlists skatījās un Dāvidu redzēja, tad viņš to izsmēja, jo tas bija jauneklis sarkaniem vaigiem un skaistu ģīmi.
43. Un Fīlists sacīja uz Dāvidu: vai es esmu suns, ka tu ar koku pie manis nāci? Un Fīlists lādēja Dāvidu pie saviem dieviem.
44. Un Fīlists sacīja uz Dāvidu: nāc šurp pie manis, es tavu miesu došu putniem apakš debess un zvēriem laukā.
45. Bet Dāvids sacīja uz Fīlistu: tu nāci pie manis ar zobenu un šķēpu un priekšturamām bruņām, bet es nāku pie tevis Tā Kunga Cebaot vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, ko tu esi zaimojis.
46. Šodien Tas Kungs tevi dos manā rokā, ka es tevi nokauju un tavu galvu no tevis atņemu un Fīlistu nometnes maitas dodu putniem apakš debess un zvēriem virs zemes, un visa pasaule atzīs, ka Israēlim ir Dievs.
47. Un visi šie pulki atzīs, ka Tas Kungs neizglābj ar zobenu un šķēpu: jo karš pieder Tam Kungam, Tas jūs dos mūsu rokā.
48. Un notikās, kad nu Fīlists cēlās un nāca un Dāvidam tuvojās, tad Dāvids steidzās un skrēja uz karapulkiem, Fīlistam pretī.
49. Un Dāvids bāza roku tarbā un izņēma vienu oli un meta ar lingu un iesvieda Fīlistam pašā pierē, tā ka akmens viņa pierē ieskrēja, un tas krita uz savu vaigu pie zemes.
50. Tā Dāvids pārvarēja Fīlistu ar lingu un ar oli, un kāva Fīlistu un to nokāva, bet Dāvidam zobena nebija rokā.
51. Tad Dāvids pieskrēja un piestājās pie Fīlista un ņēma viņa zobenu un to izvilka no makstīm un to nokāva un tam ar to nocirta galvu. Kad nu Fīlisti redzēja, ka viņu varenais bija miris, tad tie bēga.
52. Un Israēla un Jūda vīri cēlās un gavilēja un vajāja Fīlistus, kamēr nāk ielejā un līdz pašiem Ekronas vārtiem; un Fīlistu nokautie krita uz Šaāraimas ceļa un līdz Gatai un līdz Ekronai.
53. Un Israēla bērni griezās atpakaļ no Fīlistu dzīšanas un aplaupīja viņu nometni.
54. Un Dāvids ņēma Fīlista galvu un to nonesa uz Jeruzālemi, bet viņa bruņas viņš nolika savā teltī.
55. Bet kad Sauls redzēja Dāvidu izejam pret Fīlistu, tad tas uz Abneru, kara lielkungu, sacīja: kam dēls ir šis jauneklis, Abner? Tad Abners sacīja: tik tiešām kā tava dvēsele dzīvo, ķēniņ, to es nezinu.
56. Tad ķēniņš sacīja: vaicā jel, kam dēls šis jauneklis ir?
57. Kad nu Dāvids atpakaļ griezās no Fīlista kaušanas, tad Abners viņu ņēma un veda Saula priekšā, un Fīlista galva bija viņa rokā.
58. Un Sauls uz to sacīja: kam dēls tu esi, puisi? Dāvids sacīja: tava kalpa Isajus, Bētlemieša, dēls.