1. Samuēla 18 LTV1965
1. Un kad viņš bija beidzis runāt ar Sauļu, tad Jonatāna sirds saistījās ar Dāvida sirdi, un tie viens otru iemīlēja; un Jonatānam viņš bija tikpat kā viņa paša dzīvība.
2. Un Sauls tanī pašā dienā ņēma Dāvidu pie sevis un neļāva tam atgriezties viņa tēva namā.
3. Un Jonatāns noslēdza ar Dāvidu savstarpēju derību, tādēļ ka tie viens otru mīlēja kā savu pašu sirdi.
4. Un Jonatāns novilka savu mēteli, kas viņam bija mugurā, un viņš to deva Dāvidam, ir savas bruņas, ir savu zobenu, ir savu loku un savu jostu.
5. Un Dāvids gāja visur, kur vien Sauls viņu sūtīja. Viņš arī visu sapratīgi izpildīja, un Sauls viņu iecēla par virs-nieku karavīriem. Viņš jo labi patika visai tautai un tāpat arī Saula galma ļaudīm.
6. Tad nu, Saulam un karaspēkam atgriežoties un arī Dāvidam mājup ejot no filistiešu sakāves, notika, ka sievas bija iznākušas no visām Israēla pilsētām, dziedādamas un dejodamas, lai sagaidītu ķēniņu Sauļu ar bungām, prieka saucieniem un dejas solī.
7. Un šīs sievas, dziedādamas un rakstā soļodamas, dziedāja un sacīja: „Sauis ir nositis savu tūkstoti, bet Dāvids savus desmit tūkstošus!“
8. Tad Sauls ļoti sadusmojās, jo viņam šis teiciens nepatika, un viņš sacīja: „Viņi Dāvidam piedēvējuši desmit tūkstošus, bet man tie devuši tikai tūks-toti: nu vēl tikai tam trūkst ķēniņa varas!“
9. Un, iesākot ar šo dienu, Sauls apskauda Dāvidu, un tā arī joprojām.
10. Un notika, ka nākamā dienā Saulu pārņēma ļauns gars no Dieva, un viņš bija nonācis savā namā neprāta stāvoklī; bet Dāvids ar savu roku spēlēja kokli kā ikdienas, un Saulam bija roķā šķēps.
11. Un Sauls meta šķēpu un domāja: „Es pieduršu pie sienas Dāvidu!“ Bet Dāvids izlocījās no viņa divas reizes.
12. Tad Sauls baidījās Dāvida, tādēļ ka tas Kungs bija ar viņu, bet Saulu Viņš bija atstājis.
13. Tādēļ Sauls viņu atbrīvoja no kalpošanas sev, attālināja viņu no sevis un iecēla par virsnieku pār tūkstoš vīriem. Viņš izgāja kara gājienos un atgriezās no tiem arvienu sava karapulka priekšgalā.
14. Un Dāvids bija gudrs visos savos ceļos, un tas Kunga bija ar viņu.
15. Kad nu Sauls redzēja, ka viņš bija ļoti sapratīgs, tad tas no viņa bijās.
16. Bet viss Israēls un Jūda mīlēja Dāvidu, jo tas gāja un nāca viņu kara-pulku priekšgalā.
17. Un Sauls sacīja Dāvidam: „Redzi, es tev došu savu vecāko meitu Merābu par sievu, bet esi tikai man allažiņ varonīgs karotājs, un izcīni tu manā labā tā Kunga karus.“ Pie tam Sauls domāja: „Mana roka nebūs tieši pret viņu, bet lai filistieši ceļ savu roku pret viņu.“
18. Bet Dāvids atbildēja Saulam: „Kas es esmu, un kas ir mana ģimene, mana tēva ģints Israēla, lai es kļūtu ķēniņa znots!“
19. Bet kad nu pienāca laiks, kad Saula meitu Merabu vajadzēja izprecināt Dāvidam, tad tā tika dota par sievu Adriēlam no Meholas.
20. Bet Saula meita Michala iemīlēja Dāvidu, un kad tas tika pateikts Saulam, tad tas viņam patika.
21. Un Sauls nodomāja: „To es viņam došu par sievu, lai tā klust viņam par slazdu un lai viņš krīt filistiešu rokā.“ Tāpēc Sauls sacīja Dāvidam: „Ar šo otru tu man šodien kļūsi par znotu.“
22. Un Sauls pavēlēja saviem kalpiem: „Runājiet slepeni ar Dāvidu, sacīdami: Redzi, tu patici ķēniņam, un visi viņa kalpotāji tevi mīl; tad nu kļūsti tagad ķēniņam par znotu!“
23. Saula kalpi tad arī atkārtoja šos vārdus, Dāvidam pašam tos dzirdot, bet Dāvids sacīja: „Vai tā ir maza lieta jūsu acīs kļūt par ķēniņa znotu? Un es taču esmu nabags un maznozīmīgs vīrs.“
24. Kad nu Saula kalpi viņam paziņoja šos vārdus, sacīdami: „Šādus vārdus Dāvids ir runājis,“
25. Tad Sauls sacīja: „Sakiet Dāvidam tā: Ķēniņš neprasa nekādas līgavas izpirkšanas maksas kā tikai vienu simtu filistiešu priekšādu, lai tā būtu atriebība ķēniņa ienaidniekiem.“ Patiesībā Saula nodoms bija likt Dāvidam krist cīņā ar filistiešiem.
26. Kad šos viņa vārdus paziņoja Dāvidam, tad Dāvids bija ar mieru kļūt ķēniņam par znotu. Un vēl iekāms laiks bija piepildījies,
27. Jau Dāvids cēlās, un viņa karavīri līdz ar viņu, devās ceļā un nokāva no filistiešiem divi simti vīru. Un Dāvids atnesa viņu priekšādas, un tās tika pilnā skaitā nodotas ķēniņam, lai viņš kļūtu ķēniņa znots. Tad Sauls viņam deva savu meitu Michalu par sievu.
28. Un Sauls redzēja un atzina, ka tas Kungs bija ar Dāvidu un ka Michala, Saula meita, viņu mīlēja.
29. Tad Sauls vēl daudz vairāk bijās Dāvida, un Sauls bija Dāvidam ienaidnieks visu laiku, kamēr viņš dzīvoja.
30. Un kad filistiešu novadu virsaiši izgāja karot, tad, lai arī cik reizes tie būtu devušies uzbrukumā, Dāvids aizvien bija gudrāks nekā visi citi Saula kapa pulku vadoņi, tā ka viņa vārds kļuva augsti cienīts.