1. Samuēla 18 NLB
1. Kad Dāvids beidza runāt ar Saulu, Jonatāna dvēsele saaudās ar Dāvida dvēseli. Jonatāns viņu iemīlēja kā savu dzīvību.
2. Todien Sauls ņēma viņu līdzi un neļāva atgriezties tēva mājās.
3. Un Jonatāns noslēdza derību ar Dāvidu, jo mīlēja viņu kā savu dzīvību.
4. Jonatāns novilka apmetni un atdeva Dāvidam, tāpat savu ietērpu – pat savu zobenu, loku un jostu.
5. Dāvids gāja, kur vien Sauls viņu sūtīja, un viss viņam veicās. Sauls viņu iecēla pār karavīriem, un viņš patika visiem ļaudīm, arī Saula kalpiem.
6. Kad Dāvids bija nokāvis filistieti un tie atgriezās mājās, sievas no visām Israēla pilsētām dziedādamas un dejodamas iznāca pretī ķēniņam Saulam ar lielu prieku – ar tamburīniem un mūzikas instrumentiem.
7. Spēlēdamas sievas dziedāja: “Sauls kāva tūkstošus, Dāvids – desmitiem tūkstošu!”
8. Sauls briesmīgi aizsvilās – šis teiciens viņam nemaz nebija pa prātam, un viņš nodomāja: “Dāvidam šie piedēvē desmitiem tūkstošu, bet man tikai tūkstošus! Tad nu šim vēl ķēniņvalsti!”
Sauls mēģina Dāvidu nogalināt9. Kopš šīs dienas Sauls sāka uzmanīt Dāvidu.
10. Nākamajā dienā pār Saulu no Dieva spēji nāca ļaunais gars, viņš ārprātā trakoja savā namā, bet Dāvids, kā arvien, viņam spēlēja. Saulam rokā bija šķēps.
11. Sauls meta šķēpu, domādams: “Pienaglošu Dāvidu pie sienas!” – bet Dāvids divas reizes izvairījās.
12. Sauls baidījās no Dāvida, jo ar viņu bija Kungs, bet no Saula viņš bija novērsies.
13. Tāpēc Sauls sūtīja viņu prom un iecēla par virsnieku pār tūkstoti, un viņš vadīja ļaudis karā un no kara.
14. Lai ko Dāvids darīja, viss viņam veicās, un Kungs bija ar viņu.
15. Un Sauls, redzēdams, cik ļoti viņam veicas, baidījās no viņa.
Dāvids apprec Saula meitu16. Bet viss Israēls un Jūda mīlēja Dāvidu, jo viņš tos vadīja karā un no kara.
17. Sauls teica Dāvidam: “Redzi, mana vecākā meita Mēraba, es viņu došu tev par sievu, vien esi stiprs vīrs un izcīni Kunga karus!” Bet Sauls domāja: “Ne mana roka būs pret viņu, pret viņu būs filistieši!”
18. Taču Dāvids teica Saulam: “Kas gan esmu es, kas gan ir mana ģimene un mana tēva dzimta Israēlā, ka es kļūtu par ķēniņa znotu!?”
19. Tā, kad pienāca laiks dot Saula meitu Mērabu Dāvidam, viņa tika atdota par sievu meholietim Adriēlam.
20. Bet Saula meita Mīhala iemīlēja Dāvidu, un, kad par to stāstīja Saulam, viņam tas bija pa prātam.
21. Sauls domāja: “Es došu to viņam. Tā viņam kļūs par slazdu, un filistieši būs pret viņu.” Un Sauls teica Dāvidam: “Ar šo otru tu tagad kļūsi mans znots.”
22. Un Sauls pavēlēja saviem kalpiem: “Runājiet slepus ar Dāvidu un sakiet: redzi, tu patīc ķēniņam, un visi viņa kalpi tevi mīl, tad nu kļūsti par ķēniņa znotu!”
23. Saula kalpi visus šos vārdus atstāstīja Dāvidam, bet Dāvids teica: “Vai tas jums šķiet nieks – kļūt par ķēniņa znotu? Es taču esmu nabags un necienīgs!”
24. Un Saula kalpi pavēstīja viņam, ko Dāvids sacījis.
25. Tad Sauls teica: “Tā sakiet Dāvidam: ķēniņš neko nevēlas līgavas izpirkumam kā vien simts filistiešu priekšādas, lai būtu atriebts ķēniņa ienaidniekiem,” – jo Sauls cerēja, ka Dāvids kritīs no filistiešu rokas.
26. Viņa kalpi atstāstīja šos vārdus Dāvidam, un Dāvidam likās tīkami kļūt par ķēniņa znotu. Atvēlētās dienas vēl nebija pagājušas,
27. kad Dāvids cēlās kopā ar saviem vīriem, devās un nokāva divsimt filistiešus un viņu priekšādas pilnā skaitā atnesa ķēniņam, lai kļūtu par ķēniņa znotu. Un Sauls viņam deva savu meitu Mīhalu par sievu.
28. Sauls redzēja un saprata, ka Kungs ir ar Dāvidu un ka Saula meita Mīhala viņu mīl.
29. Sauls vēl vairāk baidījās no Dāvida. Sauls ienīda Dāvidu uz visiem laikiem.
30. Filistiešu virsnieki mēdza nākt karot, un, kad vien tie nāca virsū, Dāvidam veicās vairāk nekā citiem Saula kalpiem, un viņa vārds tika augsti godāts.