1. Samuēla 20 LTV1965
1. Tad Dāvids bēga no Najotas pie Rāmas, un viņš nāca un sacīja Jona-tānam: „Ko es esmu darījis? Kāda ir mana pārkāpuma vaina, un ar ko es esmu noziedzies tava tēva priekšā, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?“
2. Tad tas viņam sacīja: „Lai Dievs pasarga! Tu nemirsi! Redzi, manam tēvam ir paradums, vai lielās, vai mazās lietās, ka viņš man iepriekš visu pasaka. Kādēļ gan lai mans tēvs no manis slēptu šo nodomu? Tas tā nav!“
3. Tad Dāvids vēl zvērēja un sacīja: „Tavs tēvs it labi zina, ka es esmu atradis tavās acīs labvēlību, un tādēļ viņš domā: Labāk lai Jonatāns nekā nezina par šo lietu, ka viņš tādēļ nenoskumst. Bet, patiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, un cik tava dvēsele dzīva, —tik viens solis vien ir starp mani un nāvi!“
4. Un Jonatāns sacīja Dāvidam: „Ko tava dvēsele vien kāro, to es tev izpildīšu.“
5. Un Dāvids sacīja Jonatānam: „Redzi, rīt ir jauna mēness diena, un man būtu kopā ar ķēniņu jāsēž pie galda un lāēd. Bet atļauj man iet, lai es apslēpjos laukā līdz trešās dienas vaka-ram.
6. Ja tavs tēvs pēc manis jautātu, kur es esmu, tad atbildi: Dāvids lūgdams mani lūdza, lai es steidzīgi viņu atvaļinot, ka viņš varētu steigties uz savu tēvu pilsētu—Betlēmi, jo tur ir gadskārtējā kaujamā upura diena visai viņa dzimtai.
7. Un ja viņš tad teiku: Labi! tad tavam kalpam nedraud nekādas briesmas, bet ja viņš par to iedegtos dusmās, tad zini, ka viņš katrā ziņā apņēmies izdarīt ko ļaunu.
8. Savukārt tu tad parādi savam kalpam žēlsirdību, jo tu pats esi slēdzis ar savu kalpu tā Kunga derību. Bet ja pie manis tomēr atrodams kāds noziegums, tad nokauj tu mani, jo kāpēc gan tad tu gribētu mani vest atpakaļ pie sava tēva?“
9. Tad Jonatāns sacīja: „Lai tas tev ne mūžam nenotiek! Ja vien es tikai izzināšu, ka mans tēvs ir apņēmies tev darīt ļaunu, tad kā gan lai es tev to nepateiktu!“
10. Tad Dāvids sacīja Jonatānam: „Kas man to pateiks, kad tavs tēvs tevi būs strupi noraidījis?“
11. Tad Jonatāns sacīja Dāvidam: „Nāc, iesim laukā!“ Un tie abi izgāja laukā.
12. Tad Jonatāns sacīja Dāvidam: „Tas Kungs, Israēla Dievs, lai ir lieci-nieks, ka es šinī noliktā laikā, rīt vai parīt, izdibināšu viņa prātu, un redzi, ja tas būtu labvēlīgs pret Dāvidu, un es tev to nedarītu zināmu, tev nosūtīdams vārdu liecību,
13. Tad lai tas Kungs liek Jonatānam agrāk vai vēlāk par to ciest! Bet ja mans tēvs būs apņēmies tev ko ļaunu darīt, tad es tev to arī ziņošu, ka tu varēsi neskarts aiziet. Un tad lai tas Kungs ir ar tevi, kā Viņš ir bijis ar manu tēvu!
14. Un kaut tu ne tikai, kamēr es esmu vēl dzīvs, man parādītu tā Kunga žēlastību, lai es nemirstu,
15. Bet arī kad es jau būšu miris, kaut tu ne mūžam neatrautu savu labvēlību no manas ģimenes—ari tad ne, kad tas Kungs jau būs paspējis iznīcināt no zemes virsus visu Dāvida ienaidnieku pulku!“
16. Tā Jonatāns noslēdza derību ar Dāvida namu un sacīja: „Tas Kungs lai atriebj Dāvida ienaidniekiem!“
17. Un Jonatāns vēl reiz ar zvērestu apstiprināja savu solījumu, tāpēc ka viņš to mīlēja ar tādu pašu mīlestību kā pats savu dvēseli.
18. Un Jonatāns viņam sacīja: „Rīt ir jauns mēness, tad pēc tevis vaicās, ja tava vieta, kur tu sēdi, būs tukša.
19. Bet trešajā dienā gan tiešām noej uz to vietu, kur tu sev todien esi paslēptuvi iekārtojis, un apmeties blakus Azela akmenim.
20. Tad es izšaušu trīs bultas tā virzienā, it kā mērķī šaudams.
21. Un, redzi, tad es nosūtīšu zēnu, sacīdams: Ej un sameklē manas bultas! Bet ja es zēnam skaidri teikšu: Redzi, bultas ir šaipus tevis, nāc, un tās paņem, —tad nāc, jo viss ir labi, un nav nekāda ļaunuma, no kā tev jābīstas, —tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo!
22. Bet ja es zēnam teikšu: Redzi, bultas ir aiz tevis, tās ir tālu projām no tevis—otrā pusē, —tad eji projām, jo tas Kungs tevi sūta prom.
23. Bet par šo lietu, par kujru mēs spriežam, —es un tu, redzi, lai tas Kungs pats ir starp mani un starp tevi vienīgais derības līdzzinātājs!“
24. Tad Dāvids apslēpās laukā, un kad pienāca jauna mēness svētki, tad ķēniņš apsēdās pie galda mielastam.
25. Un kad nu ķēniņš bija savu vietu ieņēmis, apsēdies kā parasti pie sienas, tad Jonatāns nāca un nosēdās viņam iepretim, un Abners apsēdās Saulam blakus, bet Dāvida vieta palika tukša.
26. Tomēr Sauls tanī dienā neteica ne vārda, jo viņš domāja: „Tam būs kaut kas atgadījies, ka tas nav šķists, viņš vēl nebūs licis šķīstīt sevi.“
27. Un notika, ka ari nākošā dienā, kas sekoja jauna mēness svētkiem, Dāvida vieta atkal stāvēja tukša, un tad Sauls sacīja savam dēlam Jonatānam: „Kāpēc Isaja dēls nav nācis pie galda ne vakar, ne šodien?“
28. Tad Jonatāns atbildēja Saulam: „Atvainodamies Dāvids man lūgdams lūdza atļauju, lai varētu noiet uz Betlēmi.
29. Un viņš man sacīja: Lūdzams atlaid jel mani, jo mums ir ģimenes kaujamā upura diena tanī pilsētā, un mans brālis ir mani turp aicinājis ar pavēli; un tagad, ja es esmu atradis žēlastību tavās acīs, tad lūdzams atļauj man, ka es apmeklēju savus piederīgos! —Tāpēc viņš nav ieradies pie ķēniņa galda.“
30. Tad Sauls iekaisa dusmās pret Jonatānu un uz to sacīja: „Tu izvirtušās, ietiepīgās un nepaklausīgās sievas dēls! Vai tad es nezinu, ka tu esi sev izraudzījis Isaja dēlu, tā pats sevi ievezdams negodā un savas mātes netiklām miesām ar to arī sagādādams kaunu?
31. Cik ilgi dzīvos virs zemes Isaja dēls, ne tu, nedz tava ķēniņa vara nepastāvēs. Bet tagad nosūti kādus un liec viņu atvest pie manis, jo viņš ir nāvei nolemts jauneklis!“
32. Tad Jonatāns atbildēja savma tēvam Saulam, viņam sacīdams: „Kādēl viņam jāmirst? Ko viņš ir darījis?“
33. Tad Sauls meta ar šķēpu uz viņu, lai to nodurtu. Un Jonatāns nomanīja, ka viņa tēvs bija pilnīgi apņēmies Dāvidu nonāvēt.
34. Tad Jonatāns savu dusmu karstumā piecēlās no galda, un viņš neko neēda tanī otrā jauna mēness dienā, jo viņa prāts bija noskumis par Dāvidu, tāpēc ka viņa tēvs to bija licis negodā.
35. Un nākamā rītā Jonatāns izgāja laukā, kā viņš bija ar Dāvidu norunājis, un jauns zēns bija viņam līdz.
36. Un viņš sacīja savam zēnam: „Esi mudīgs, teci, lai atrastu tās bultas, ko es šaušu!“ Tad zēns skrēja, un viņš izšāva vienu bultu, kas pārlidoja tam pāri.
37. Kad nu zēns nonāca tanī vietā, kur Jonatāns bultu bija aizšāvis, tad Jonatāns sauca zēnam pakaļ: „Vai bulta nav viņpus tevis vēl tālāk?“
38. Un atkal Jonatāns izsaucās zēna aizmugurē: „Ātri, pasteidzies, netūļājies!“ Tad Jonatāna zēns salasīja bultas un atgriezās pie sava kunga.
39. Bet šis zēns neko nenojauta; tikai Jonatānam un Dāvidam bija zināma viņu noruna.
40. Un Jonatāns nodeva savus ieročus zēnam un tam sacīja: „Ej, nones tos uz pilsētu!“
41. Kad nu zēns aizgāja, tad Dāvids piecēlās no savas vietas pret dienvidiem un viņš nometās ar savu vaigu pie zemes, un tā viņš lūgšanā trīs reizes metās ar seju pie zemes, tad viņi viens otru skūpstīja, un abi divi raudāja, bet Dāvids it sevišķi stipri.
42. Tad Jonatāns sacīja Dāvidam: „Ej ar mieru! Ko mēs abi esam tā Kunga vārdā zvērējuši, viens otram solīdamies: Tas Kungs lai ir starp mani un tevi un manu pēcnācēju un tavu pēcnācēju starpā, —tā tas lai paliek mūžīgi!“
43. Un Dāvids piecēlās un aizgāja, bet Jonatāns atgriezās pilsētā.