1. Samuēla 24 LTV1965
1. Un Dāvids aizgāja no turienes un apmetās Engedija nepieejamās kalnu augstienēs.
2. Un notika, kad Sauls bija atgriezies atpakaļ no filistiešu vajāšanas, tad viņam pateica, ka pēc ļaužu runām Dāvids esot Engedija tuksnesī.
3. Tad Sauls ņēma trīs tūkstoš izlasītus vīrus no visa Israēla un devās mēklēt Dāvidu un viņa vīrus austrumu pusē no Meža kazu klints.
4. Un kad viņš nonāca pie avju aplokiem ceļa malā, tad tur bija kāda ala, un tur Sauls iegāja dabiskās vaja-dzībās. Bet Dāvids un viņa vīri atradās alas dibenā.
5. Tad Dāvida vīri tam sacīja: „Redzi, šī patiesi ir tā diena, par kupu tas Kungs tev ir sacījis: Redzi, es tavu ienaidnieku nodošu tavā rokā, un tu viņam darīsi, kas tavām acīm labi patiks!“ Un Dāvids piecēlās un slepeni nogrieza Saula virssvārku stūri, kas tam bija mugurā.
6. Bet vēlāk Dāvidam sirds lēca jo strauji krūtīs, tādēļ ka viņš bija nogriezis apģērba stūri, kas piederēja Saulam.
7. Un viņš teica saviem vīriem: „Lai tas Kungs mani no tā pasargā, ka es ko nodaru savam pavēlniekam, tam, kas ir tā Kunga svaidīts, un lai es pret to nekad nepaceļu savu roku, jo viņš ir 1 tā Kunga svaidītais!“
8. Un Dāvids ar vārdiem apsauca pats i savus vīrus, un viņš tiem neļāva Saulam uzbrukt; un Sauls piecēlās un izgāja no alas.
9. Tūliņ pēc tam cēlās arī Dāvids, izgāja no alas un sauca Saulam nopakaļ: „Mans pavēlniek un ķēniņ!“ Kad Sauls atskatījās atpakaļ, tad Dāvids noliecās ar savu seju pie zemes, tā izteikdams ķēniņam savu suminājumu.
10. Un Dāvids sacīja Saulam: „Kāpēc tu klausi ļaužu valodām, kas saka: Redzi, Dāvids meklē tavu nelaimi?
11. Redzi, šodien tavas acis redz, ka tas Kungs tevi šodien tanī alā bija nodevis manā rokā; un kaut gan kāds gribēja mani pierunāt, lai es tevi nokauju, bet es tevi žēloju un domāju: Es tomēr necelšu savu roku pret savu pavēlnieku, jo viņš ir tā Kunga svaidītais.
12. Un nu mans tēvs, skaties šurp! Tu redzi te sava mēteļa stūri manā rokā un redzi, ka es esmu gan nogriezis tava mēteļa stūri, bet tevi neesmu nogalinājis; tāpēc atzīsti un saproti, ka manā prātā nav nedz ļaunuma, nedz viltus un ka es neesmu pret tevi apgrēkojies, bet tu gan uzglūni manai dvēselei, lai man to atrautu.
13. Lai tas Kungs pats ir tiesnesis starp mani un tevi, un lai tas Kungs pats atdara un atriebj tev manā vietā, bet mana roka nebūs pret tevi!
14. Sensenais sakāmvārds gan mēdz teikt: No bezdievīgiem iziet bezdievība! Bet mana roka nebūs pret tevi!
15. Ko tu, Israēla ķēniņ, esi izgājis vajāt? Ko tu īsteni vajā? Vienu beigtu suni, vienu atsevišķu blusu!
16. Tāpēc lai tas Kungs ir tiesnesis un lai izspriež taisnību un tiesu starp mani un tevi! Viņš arī izmeklēs manu lietu, aizstāvēs un atbrīvos mani no tavas rokas!“
17. Kad Dāvids bija beidzis šos vārdus ar Sauļu runāt, tad notika, ka Sauls sacīja: „Vai šī nav tava balss, mans dēls Dāvid?“ Un Sauls pacēla savu balsi un gauži raudāja.
18. Un viņš sacīja Dāvidam: „Tu esi taisnāks nekā es, jo tu man esi labu darījis, bet es pret tevi esmu ļauns bijis.
19. Un šodien tu esi savu mīlestību pret mani parādījis it sevišķi spēcīgi, jo kad tas Kungs mani bija nodevis tavā rokā, tu tomēr mani neesi nokāvis.
20. Vai tad ir kāds, kas, savu ienaidnieku atradis, to atlaistu, novēlēdams viņam labu ceļu? Lai tas Kungs tev par to atmaksā ar labu, ko tu šodien esi man darījis!
21. Un nu, redzi, tagad es zinu, ka tu tiešām valdīsi kā ķēniņš un ka tavās rokās pastāvēs Israēla ķēniņa valstība.
22. Tad nu tagad zvērē pie tā Kunga, ka tu manu dzimumu pēc manas nāves neiznīcināsi un ka tu neizdeldēsi manu vārdu manā dzimti!“
23. Tad Dāvids zvērēja Saulam, un Sauls atgriezās savās mājās, bet Dāvids un viņa vīri devās kalnup uz savām nocietinātām kalnu viesām.