1. Samuēla 26 LG8

1. Tad Zifieši nāca pie Saula uz Gibeju un sacīja: vai Dāvids nav paslēpies uz Hakilas pakalna šaipus tuksneša?

2. Tad Sauls cēlās un nogāja uz Zifas tuksnesi, un viņam līdz trīstūkstoš izlasīti Israēla vīri, Dāvidu meklēt Zifas tuksnesī.

3. Un Sauls apmeta nometni uz Hakilas pakalna, kas šaipus tuksneša ceļmalā. Bet Dāvids palika tuksnesī. Un kad viņš redzēja, ka Sauls viņam sekoja tuksnesī,

4. Tad Dāvids izsūtīja izlūkus un nomanīja Saulu tiešām nākam.

5. Un Dāvids cēlās un nāca uz vietu, kur Sauls bija apmeties, un Dāvids redzēja vietu, kur Sauls gulēja ar Abneru, Nera dēlu, savu karalielkungu, un Sauls gulēja starp savestiem nometnes ratiem, un ļaudis ap viņu bija apmetušies.

6. Tad Dāvids bilda un sacīja uz hetieti Ahimelehu un uz Abišaju, Cerujas dēlu, Joaba brāli, sacīdams: Kas man ies līdz pie Saula nometnē? Tad Abišajus sacīja: es iešu tev līdzi.

7. Tad Dāvids un Abišajus nāca pie (Saula) ļaudīm naktī, un redzi, Sauls gulēja aizmidzis starp savestiem nometnes ratiem, un viņa šķēps bija viņa galvas galā zemē iedurts, bet Abners un ļaudis gulēja ap viņu.

8. Tad Abišajus sacīja uz Dāvidu: Dievs šodien tavu ienaidnieku ir devis tavā rokā; lai es nu viņu jel ar vienu reizi noduru ar šķēpu pie zemes, tad viņam otru reizi vairs nevajadzēs.

9. Bet Dāvids sacīja uz Abišaju: nenonāvē viņu, jo kas savu roku varētu pielikt pie Tā Kunga svaidītā un palikt nenoziedzīgs?

10. Un Dāvids sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, - ja Tas Kungs viņu nesitīs, vai nu viņa diena nāks, ka tas mirs, vai tas karā ies un ies bojā, -

11. Lai Tas Kungs mani pasargā, ka es savu roku liktu pie Tā Kunga svaidītā! Tāpēc ņem jel nu šķēpu, kas ir viņa galvas galā, un ūdens biķeri un ejam.

12. Tā Dāvids ņēma šķēpu un ūdens biķeri no Saula galvas gala, un tie gāja projām, un neviens to neredzēja, un neviens to nemanīja, un neviens neuzmodās, bet tie gulēja visi, jo ciets miegs no Tā Kunga tiem bija uzkritis.

13. Kad nu Dāvids uz otru pusi bija pārgājis, tad viņš stāvēja kalna galā no tālienes, ka vēl plata vieta bija viņu starpā.

14. Un Dāvids uzkliedza tiem ļaudīm un Abneram, Nera dēlam, un sacīja: vai tu neatbildi Abner? Tad Abners atbildēja un sacīja: kas tu tāds esi, ka tu tā pret ķēniņu kliedz?

15. Tad Dāvids sacīja uz Abneru: vai tu neesi vīrs? Un kas tev ir līdzīgs Israēlā? Kāpēc tad tu savu kungu, ķēniņu, neesi sargājis? Jo viens no ļaudīm ir nācis, ķēniņu, tavu kungu, nonāvēt.

16. Tas nav labi, ko tu esi darījis; tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, jo jūs nāvi esat pelnījuši, tāpēc ka jūs savu kungu, Tā Kunga svaidīto, neesat labāk sargājuši. Un nu redzi, kur ķēniņa šķēps ir un ūdens biķeris, kas bija viņa galvas galā?

17. Un Sauls pazina Dāvida balsi un sacīja: vai šī nav tava balss, mans dēls Dāvid? Un Dāvids sacīja: mana balss, mans kungs un ķēniņ.

18. Un viņš sacīja: kāpēc mans kungs savu kalpu tā vajā? Jo ko es esmu darījis un kāds ļaunums ir manā rokā?

19. Un nu klausi jel, mans kungs un ķēniņ, sava kalpa vārdus. Ja Tas Kungs tevi pret mani skubina, tad lai viņš ož upura dāvanu, bet ja cilvēku bērni to dara, tad tie lai ir nolādēti Tā Kunga priekšā, tāpēc ka tie mani šodien izdzen, ka es nevaru palikt iekš Tā Kunga mantības, sacīdami: ej, kalpo svešiem dieviem.

20. Bet lai nu manas asinis pie zemes nekrīt tālu no Tā Kunga vaiga, jo Israēla ķēniņš ir izgājis vienu blusu meklēt, tā kā irbi medī uz kalniem.

21. Tad Sauls sacīja: es esmu grēkojis, griezies atpakaļ, mans dēls Dāvid, jo es tev vairs ļauna nedarīšu, tāpēc ka mana dvēsele šodien ir dārga bijusi tavās acīs; redzi, es esmu aplam darījis un ļoti noziedzies.

22. Tad Dāvids atbildēja un sacīja: redz, še ir ķēniņa šķēps, lai tad viens no puišiem nāk un to paņem.

23. Bet Tas Kungs lai ikvienam maksā pēc viņa taisnības un pēc viņa uzticības; gan Tas Kungs tevi šodien manā rokā bija devis, bet es savu roku negribēju likt pie Tā Kunga svaidītā.

24. Un redzi, kā tava dvēsele šodien ir augsti turēta manās acīs, tā lai mana dvēsele augsti top turēta Tā Kunga acīs, un lai Viņš mani izpestī no visām bēdām.

25. Tad Sauls sacīja uz Dāvidu: svētīts tu esi, mans dēls Dāvid, tiešām ko tu uzņemsies, to tu tiešām arī izvedīsi galā. Tad Dāvids gāja savu ceļu, un Sauls griezās atpakaļ uz savu vietu.