2. Laiku 13 LTV1965
1. Ķēniņa Jerobeāma astoņpadsmitajā valdīšanas gadā Abija kļuva ķēniņš pār Jūdu.
2. Trīs gadus viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē, un viņa mātes vārds bija Michaja, Ūriēla meita no Gibeas. Un Abijas un Jerobeāma starpā cēlās karš.
3. Un Abija devās uzbrukumā ar izveicīgu kara varoņu pulku—četri simti tūkstošiem izmeklētu vīru, kamēr Jerobeāms pret viņu izvirzīja kaujas kārtībā astoņsimt tūkstoš izlasītus vīrus, veiks-mīgus varoņus.
4. Un Abija uzkāpa Cemaraima kalna galotnē, kas atrodas Efraima kalnājā, un sacīja: „Jerobeām un viss Israēls, —uzklausiet mani!
5. Vai jums nav zināms, ka tas Kungs, Israēla Dievs, ir nodevis ķēniņa valsts varu pār Israēlu Dāvidam uz mūžīgiem laikiem, —ir viņam, ir viņa dēliem—ar sāls derību?
6. Bet Jerobeāms, Nebata dēls, Salamana, Dāvida dēla, kalps, ir sacēlies pret savu kungu.
7. Un pie viņa ir sapulcējušies nevērtīgi klaidoņi, ļaundari, un tagad tie ir nostiprinājušies spēkā pret Rehabeāmu, Salamana dēlu, jo Rehabeāms kādreiz bija jauneklis ar maigu sirdi un nebija pats pret viņiem stingri nostājies.
8. Un tagad jūs domājat stingri noturēties pret tā Kunga ķēniņa valsts varu, kas atrodas Dāvida dēlu rokā, tādēļ ka jūsu ir liels pulks un ka jums ir zelta vēršu attēli, ko Jerobeāms ir jums licis izveidot par elka dieviem!
9. Vai jūs neesat Kunga priesterus, Arona dēlus, un Ievītus, izdzinuši, un vai jūs neesat paši sev cēluši priesterus kā pagānu tautas? Ikviens, kas tikai atnāca, lai tas pats ar savu roku iesvētītos, nesdams upurim jaunu vērsi un septiņus aunus—tāds kļuva priesteris tādiem, kas nav dievi.
10. Mēs turpretī atzīstam par savu Dievu to Kungu, un mēs Viņu neatme-tam; mums ir arī priesteri, kas ir aizņemti ar goda amata pildīšanu tieši tam Kungam, Arona dēli un Ievīti, kas atrodas savā amatā.
11. Un tie tam Kungam iededzina dedzināmos upupus—ik rītus un ik vakarus, —kvēpina saldos kvēpināmos upurus un noliek rindā svēto maizi uz galda no tīra zelta; viņi arī gādā par zelta lukturi un tā lampām, ka tās degtu ik vakarus; jo mēs esam tie, kas sargām un glabājam tā Kunga, mūsu Dieva, norādījumus, bet jūs esat Viņu atmetuši.
12. Un nu, redziet, —mūsu priekšgalā kopā ar mums ir Dievs un Viņa priesteri, kas pūš trauksmes taures, liekot tām atskanēt pret jums! Ak jūs, Israēla bērni! Nekarojiet pret to Kungu, savu tēvu Dievu, jo tas jums neizdosies.“
13. Bet Jerobeāms bija licis aizsegā novietotiem kara vīriem apiet apkārt, lai tie nonāktu viņu aizmugurē; tā nu viņi ar galveniem spēkiem stāvēja Jūdas priekšā, bet aizsegā novietotie—Jūdas aizmugurē.
14. Kad nu Jūda apgriezās apkārt, tad redzi, kauja bija viņu priekšā un aizmugurē. Un tie skaļi piesauca to Kungu un priesteri nepārtraukti pūta taures.
15. Un Jūdas vīri uzsāka kara saucienu, un, Jūdas kara saucienam skaļi atskanot, arī Dievs sita Jerobeāmu un visu Israēlu Abijas un Jūdas priekšā.
16. Un Israēla bērni metās Jūdas priekšā bēgt, un Dievs tos nodeva viņu rokā.
17. Un Abija ar saviem kara vīriem tos sakāva lielā kaujā, un no Israēla krita pieci simti tūkstošu izlases vīru.
18. Tā nu reiz Israēla bērni tika pazemoti, bet Jūdas bērni kļuva stipri, tāpēc ka viņi bija paļāvušies uz to Kungu, savu tēvu Dievu.
19. Un Abija vajāja Jerobeāmu un iekaroja vairākas viņa pilsētas: Bēteli ar tās priekšpilsētām, Ješanu ar tās priekšpilsētām un Efronu un tās priekšpilsētas.
20. Un Jerobeāms vairs neatguva savu spēku Abijas dienās, bet tas Kungs viņu sita un lika viņam nomirt pēkšņā nāvē.
21. Bet Abija nostiprinājās; viņš sev apņēma četrpadsmit sievas un dzemdināja divdesmit divus dēlus un sešpadsmit meitas.
22. Un kas vēl ir stāstāms par Abiju, tiklab viņa gaitas, kā ari viņa vārdi, tas ir uzrakstīts pravieša Ido nostāstos.
23. Un kad Abija apgūlās pie saviem tēviem, tad Jūdas ļaudis viņu apraka Dāvida pilsētā, un viņa dēls Asa kļuva ķēniņš viņa vietā. Viņa laikā zemei bija miers desmit gadus.