2. Laiku 16 LTV1965
1. Bet Asas valdīšanas trīdesmit sestajā gadā Israēla ķēninš Baeša cēlās pret Jūdu un nocietināja Rāmu ar nolūku neļaut nevienam nedz ieiet pie Asas, Jūdas ķēniņa, nedz iziet no viņa zemes.
2. Tad Asa ņēma sudrabu un zeltu no tā Kunga nama un no ķēniņa pils mantu kambaŗiem, nosūtīja to ar vēstnešiem Aramas ķēniņam Ben-Hadadam, kas dzīvoja Damaskā, un lika viņam sacīt:
3. „Derība pastāv starp mani un tevi un starp manu tēvu un tavu tēvu; redzi, es tev sūtu sudrabu un zeltu. Ej un lauz savu derību ar Israēla ķēniņu Baešu, lai viņš iet projām no manas zemes!“
4. Un Ben-Hadads paklausīja ķēniņam Asam, un nosūtīja savus kaj-a pulku virsniekus, kas viņam bija, pret Israēla pilsētām, un tie iekaroja Ijonu, Danu un Abel-Majimu un visas Naftaļa cilts noliktavu pilsētas.
5. Un notika, ka tiklīdz kā Baeša to dzirdēja, viņš pārtrauca Rāmas nocietināšanu un meta savam darbam mieru.
6. Bet ķēniņš Asa sapulcināja visu Jūdu, un viņi aizveda Rāmas akmeņus un tai pievestos kokus, ko Baeša bija izlietojis celšanai, un viņš no tiem uzcēla Gebu un Micpu.
7. Un šinī laikā atnāca pareģis Hananija pie Jūdas ķēniņa Asas un sacīja viņam: „Tāpēc ka tu esi paļāvies uz Aramas ķēniņu, bet neesi paļāvies uz to Kungu, savu Dievu, tādēļ Aramas ķēniņa karapulks ir izslīdējis no tavas rokas.
8. Vai arī kušītiem un lībiešiem nebija varens kapa pulks ar skaitliski daudz lielāku ratu un jātnieku pulku? Bet tādēļ, ka tu paļāvies uz to Kungu, Viņš tos nodeva tavā rokā,
9. Jo tā Kunga acis pārskata visu zemi, lai Viņš stiprinātu tos, kas ar savu skaidro sirdi pie Viņa turas. Še tu esi aplami rīkojies, jo no šī laika nemitīgi tev būs jāpiedzivo kaji.“
10. Tad Asa sadusmojās uz pareģi un ielika viņu cietumā, jo viņš saskaitās pret viņu par šādu valodu. Tai pašā laikā Asa izturējās varmācīgi ari pret citiem paša tautas locekļiem.
11. Un redzi, stāsti par Asu, kā sākotnējie, tā vēlākie, ir uzrakstīti Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā.
12. Un savā trīsdesmit devītajā valdīšanas gadā Asa palika slims ar kājām, un viņa slimība augtin pieauga spēkā; taču ari savā slimībā viņš nemeklējā to Kungu, bet meklēja padomu pie ārstiem.
13. Un tā Asa aizgāja pie saviem tēviem, un viņš nomira savā četrdesmit pirmajā valdīšanas gadā.
14. Un viņu apglabāja viņa paša kapā, ko tas bija licis sev izcirst Dāvida pilsētā. Un viņu noguldīja dusas vietā, kas bija pildīta ar dārgām zālēm un ar dažādām kvēpināmām vielām, kas bija mākslīgi sajauktas, kā to zāļu pratēju amats prasa, un viņam par godu sarīkoja lielisku viņa miesu sadedzināšanu.