2. Laiku 34 LTV1965

1. Josijam, kad viņš kļuva ķēniņš, bija astoņi gadi, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē trīsdesmit vienu gadu.

2. Un viņš darīja to, kas bija taisns tā Kunga acīs, un staigāja Dāvida, sava ciltstēva, ceļus un nenovērsās no tiem nedz pa labi, nedz pa kreisi.

3. Jau savas valdīšanas astotajā gadā, kad viņš vēl bija jauneklis, viņš sāka meklēt sava ciltstēva Dāvida Dievu un divpadsmitajā valdīšanas gadā sāka šķīstīt Jūdu un Jeruzālemi no elku kalnu augstienēm, ašērām un izgrieztiem un izlietiem elku tēliem.

4. Un viņa acu priekšā tika nolauzti altāri baāliem, bet tos saules stabus, kas uz tiem stāvēja, viņš lika nocirst; viņš nopostīja ašēras, izcirstos un izlietos elku tēlus viņš sacirta gabalos un sadauzīja smalkos putekļos un lika tos izkaisīt pār to kapiem, kas bija tiem nesuši kaujamos upupus.

5. Bet elku priesteru kaulus viņš sadedzināja uz viņu altāriem, un tā viņš šķīstīja Jūdu un Jeruzālemi.

6. Tāpat ari Manases un Efraima pilsētās un Simeona cilts novadā līdz pat Naftaļa robežām—un visapkārt pa viņu posta vietām—

7. Viņš nopostīja altārus, nocirta ašēras un elku koku tēlus un sadauzīja tos gabalos; viņš lika nocirst visus saules stabus pa visu Israēla zemi; tad viņš atgriezās atpakaļ Jeruzālemē.

8. Savas valdīšanas astoņpadsmitajā gadā, kad viņš bija šķīstījis ir zemi, ir svētnīcu, viņš sūtīja Šafanu, Acaljas dēlu, un Maāseju, pilsētas priekšnieku, un Joachu, Joahaza dēlu, valsts padomnieku, lai tie uzkoptu un savestu kārtībā tā Kunga, sava Dieva, namu.

9. Kad nu viņi nāca pie augstā priestera Hilkijas, tad viņi nodeva viņam naudu, kas bija ienākusi Dieva namā un ko bija savākuši leviti, kas bija durvju sargi, —ir no Manases puses, ir no Ēfraima, ir no visa atlikušā Israēla, ir no visas Jūdas un Benjamīna cilts, ir no Jeruzālemes iedzīvotājiem.

10. Un tie to atkal nodeva darba uzņēmējiem, kuri bija iecelti par pār-raugiem pār tā Kunga namu; tie to nodeva strādniekiem, kas bija nodarbināti gar tā Kunga namu, lai to uzpostu un uzkoptu,

11. Proti, amatniekiem un namdariem, lai pirktu apcirstus akmeņus un kokus, ko varēja izlietot sijām un baļķiem tiem namiem, ko Jūdas ķēniņi bija aizlaiduši postā.

12. Un šie vīri darīja savu darbu uzticīgi un apzinīgi; viņu uzraugi bija Jahats un Obadja, Ievīti no Merārija cilts, un Zacharja un Mešullāms no Kehata dēliem; tie uzraudzīja darbu, un itin visi Ievīti prata spēlēt uz dziesmu pavadāmiem mūzikas instrumentiem,

13. Un tie bija uzraugi pār nastu nesējiem un pārziņi pār visiem darba darītājiem, lai arī kāds tas būtu, un no Ievītu vidus bija rakstveži, ierēdņi un vārtu sargi.

14. Un kad viņi to naudu izņēma, kas bija ienākusi tā Kunga namā, tad priesteris Hilkija atrada tā Kunga bauslības grāmatu, kas bija dota ar Mozus starpniecību.

15. Un Hilkija atbildēja un sacīja rakstvedim Šafanam: „Es esmu atradis bauslības grāmatu tā Kunga namā!“ un Hilkija iedeva šo grāmatu Šafanam.

16. Bet rakstvedis Šafans devās pie ķēniņa un nodeva ziņojumu ķēniņam, pie tam vēl sacīdams: „Visu, ko vien tu biji uzdevis savu kalpu rokām, to viņi ir veikuši.

17. Viņi ir izbēruši naudu, kas atradās tā Kunga namā, un to devuši ir darba uzraugiem, ir strādniekiem.“

18. Tad rakstvedis Šafans sacīja ķēniņam, paziņodams: „Priesteris Hilkija man ir iedevis grāmatu.“ Un Šafans no tās lasīja ķēniņam priekšā.

19. Un notika, kad ķēniņš bija dzirdējis bauslības vārdus, tad viņš saplēsa gabalos savas drēbes.

20. Un ķēniņš pavēlēja Hilkijam un Ahikāmam, Šafana dēlam, un Abdonam, Michas dēlam, un rakstvedim Šafanam, un Asajam, ķēniņa paša apkalpotājam, sacīdams:

21. „Ejiet un vaicājiet to Kungu manis un visu labā, kas vēl ir atlikuši Israēlā un Jūdā, par šīs grāmatas vārdiem, kas ir atrasta, jo tā Kunga dusmu kvēlei, kas iedegusies pār mums, ir jābūt jo lielai, tāpēc ka mūsu tēvi nav turējuši tā Kunga vārdu nedz arī to visu tā izpildījuši, kā tas viss šinī grāmatā ir ierakstīts!“

22. Tad Hilkija un tie vīri, kup bija ķēniņa sūtīti, nogāja pie pravietes Huldas, drēbju noliktavas sarga Šaluma sievas, kas pats bija Tokhata dēla Hasras dēls, bet viņa pati dzīvoja Jeruzālemē pilsētas otrā iecirknī, un viņi to uzrunāja, izstāstīdami savu uzdevumu.

23. Un viņa tiem sacīja: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Sakiet tam vīram, kas jūs pie manis ir sūtījis:

24. Tā saka tas Kungs: Redzi, Es sūtīšu nelaimi pār šo vietu un pār tās iedzīvotājiem, —visus tos lāstus, kup ir rakstīti tanī grāmatā, ko viņi ir skaļi lasījuši Jūdas ķēniņam priekšā,

25. Tāpēc ka viņi Mani ir atstājuši un kvēpināmos upupis kvēpinājuši citiem dieviem, manu taisnības dusmu kvēli izaicinādami ar visiem saviem roku darbiem, tāpēc ari Es izliešu sava barguma izplūdumu pār šo vietu un sava barguma degsmi nenoslāpēšu!

26. Bet Jūdas ķēniņam, kas jūs ir sūtījis, lai vaicātu to Kungu, viņam sakiet tā: Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs, par tiem vārdiem, kupus tu esi dzirdējis:

27. Tādēļ ka tava sirds ir mīksta un tu esi pazemojies Dieva priekšā, dzirdēdams šos Viņa draudus pret šo vietu un pret tās iedzīvotājiem, un tu pats esi pazemojies manā priekšā, esi saplēsis drēbes un esi raudājis mana vaiga priekšā, tāpēc Es esmu tevi paklausījis! —Tāds ir tā Kunga pasludinājums.

28. Redzi, Es tevi piepulcināšu taviem tēviem, un tu arī pats tiksi pievienots mierā saviem mirušajiem, un tavas acis neskatīs visu to postu, kādam Es likšu nākt pār šo vietu un pār tās iedzīvotājiem“. Kad nu viņi nonesa šo vēsti ķēniņam,

29. Tad ķēniņš izsūtīja ziņu un sapulcināja visus Jūdas un Jeruzālemes vecajos.

30. Un ķēniņš devās augšup tā Kunga namā, un kopā ar viņu gāja visi Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, tāpat arī priesteri, Ievīti un it visa tauta, sākot ar lielo un beidzot ar mazo, un viņš, tiem visiem to dzirdot, skaļi cēla priekšā visus tās derības grāmatas vārdus, kas bija atrasta tā Kunga namā.

31. Un ķēniņš stāvēja savā paaugstinājumā, un viņš slēdza derību tā Kunga priekšā, solīdamies sekot tam Kungam un sargāt Viņa baušļus, Viņa liecības un Viņa nolikumus ar visu savu sirdsprātu un ar visu savu dvēseli, lai piepildītu derības vārdus, kādi bija rakstīti šinī grāmatā.

32. Un viņš panāca, ka visi tie, kas atradās Jeruzālemē un Benjamīnā, to arī apņēmās; un Jeruzālemes iedzīvotāji darīja tā, kā derība ar Dievu, viņu tēvu Dievu, noteica.

33. Un Josija izdeldēja visas elku kalpības negantības visās zemēs, kas piederēja Israēla bērniem, un viņš panāca, ka itin visi tie, kas atradās Jeruzālemē, kalpoja tam Kungam, savam Dievam. Un visu viņa mūža dienu, kamēr Josija dzīvoja, tie nemitējās sekot tam Kungam, savam tēvu Dievam.