2. Laiku 5 LTV1965

1. Kad nu Salamans bija veiksmīgi pabeidzis visus darbus gar tā Kunga namu, tad Salamans sanesa visas sava tēva Dāvida svētbijībā svētnīcai veltītās lietas un novietoja sudrabu, zeltu un visādus traukus Dieva nama mantu krātuvēs.

2. Un tolaik Salamans lika sasaukt Israēla vecajos un visus cilšu virsaišus un Israēla bērnu atsevišķo dzimšu galvas uz kopēju sanāksmi Jeruzālemē, lai uznestu tā Kunga derības šķirstu augšā no Dāvida pilsētas, tas ir Ciānas.

3. Tā sapulcējās ikviens Israēla vīrs pie ķēniņa uz svētkiem, un tas notika Etanīma mēnesī, kas ir septītais mēnesis.

4. Kad nu visi Israēla vecaji bija sanākuši, tad Ievīti pacēla šķirstu

5. Un uznesa to augšā kopā ar saiešanas telti līdz ar visām svētām lietām, kas atradās teltī; visu to uznesa augšā Ievītu priestepi.

6. Bet ķēniņš Salamans un visa Israēla tautas draudze, kas pie viņa bija kopā sapulcējusies šķirsta priekšā, upurēja kaujamiem upuriem tik milzīgā vairumā sīklopus un vēršus, ka tie nespēja tos nedz saskaitīt, nedz aplēst.

7. Un pēc tam priesteri nonesa tā Kunga derības šķirstu tam paredzētā vietā, nama dibena daļā, nama vissvētākā vietā, proti zem ķerubu spārniem.

8. Un ķerubi turēja izplēstus savus spārnus pāri par šķirsta novietni, un tā ķerubi nosedza šķirstu un tā nesamās kārtis no augšas.

9. Bet nesamās kārtis bija tik garas, kā kāršu gali šķirsta priekšgalā bija vissvētākajā vietā redzami, bet tālāk uz ārpusi tie nebija redzami; tā tas viss tur ir palicis līdz pat šai dienai.

10. Pašā šķirstā nekas vairāk nebija iekšā kā vienīgi divas akmens plāksnes, ko Mozus bija ielicis pie Horeba kalna, kad tas Kungs noslēdza derību ar Israēla bērniem pēc viņu iznākšanas no Ēģiptes.

11. Kad visi priesteri iznāca laukā no vissvētākās vietas—jo visi priesteri, kas svinīgajā izdarībā piedalījās, bija svētījušies, un tāpēc viņi savu iedalījumu kārtas nebija ieturējuši,

12. Un Ievīti, kas bija dziedātāji, proti Asafs, Heimans, Jedutuns ar saviem dēliem un amata biedriem, visi tērpušies smalka linu auduma drānās, ar cimbālēm, arpām un koklēm bija nostājušies vienkopus altāra austrumu daļā un līdzās viņiem ap simts divdesmit priesteru, kas pūta taures,

13. Un, vienlaicīgi iesākoties mūzikai un dziesmai, šķita, it kā būtu tikai viens, kas taurētu, un viens, kas dziedātu, un tikai skanētu viena balss, kas teiktu to Kungu un nestu Viņam pateicību, un kad uz augšu kā vesels vilnis pacēlās tautu, cimbāļu, stīgojamo riku un slavas dziesmas skaņas pauzdamas: „Jo tas Kungs ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!“ tad viss nams, tā Kunga svētnīca, piepildījās ar tā Kunga godības mākoni.

14. Tā, ka priesteri nevarēja nostāvēt, lai viņi būtu varējuši izpildīt goda amatu, šī mākoņa priekšā, jo tā Kunga godība bija piepildījusi Dieva namu.