2. Ķēniņu 10 LG8

1. Un Ahabam bija septiņdesmit dēli Samarijā, un Jehus rakstīja vēstules un tās sūtīja uz Samariju pie Jezreēles virsniekiem, pie vecajiem un Ahaba bērnu uzraugiem ar šiem vārdiem:

2. Kad šī vēstule pie jums nonāk, un jūsu kunga dēli ir pie jums, un rati un zirgi, stipra pilsēta un bruņas,

3. Tad izredziet labāko un taisnāko no sava kunga dēliem, un ieceļat to viņa tēva goda krēslā, un karojiet par sava kunga namu.

4. Bet tie bijās varen ļoti un sacīja: redzi, divi ķēniņi viņa priekšā nav pastāvējuši, kā tad mēs pastāvēsim?

5. Un kas par to namu un pilsētu bija iecelts, un tie vecaji un uzraugi sūtīja pie Jehus un sacīja: mēs esam tavi kalpi un darīsim visu, ko tu mums sacīsi, mēs nevienu necelsim par ķēniņu; dari tu, kas tev patīk.

6. Tad viņš tiem rakstīja citu vēstuli ar šiem vārdiem: ja jūs esat manā pusē un gribat klausīt manai balsij, tad ņemiet sava kunga dēlu galvas un nāciet pie manis rīt ap šo laiku uz Jezreēli. (Un ķēniņa dēlu bija septiņdesmit vīri pie pilsētas lielkungiem, kas tos audzināja.)

7. Kad nu šī vēstule pie tiem atnāca, tad tie ņēma ķēniņa dēlus un nokāva visus septiņdesmit un lika viņu galvas kurvjos un tās sūtīja uz Jezreēli.

8. Un kad vēstnesis atnāca un viņam to stāstīja sacīdams: tie ir atnesuši ķēniņa dēlu galvas, tad viņš sacīja: lieciet tās divējās kopās pie vārtu durvīm līdz rītam.

9. Un no rīta, kad viņš izgāja, tad viņš tur nostājās un sacīja uz visiem ļaudīm: jūs esat taisni, redzi, es esmu cēlis dumpi pret savu kungu un viņu nokāvis; kas tad šos visus ir kāvis?

10. Tāpēc atzīstiet, ka no Tā Kunga vārda nekas nav kritis zemē, ko Tas Kungs runājis pret Ahaba namu; jo Tas Kungs ir darījis, ko Viņš runājis caur Savu kalpu Eliju.

11. Tad Jehus arī visus apkāva, kas no Ahaba nama bija atlikušies Jezreēlē, arī visus viņa augstmaņus un viņa pazīstamos un viņa svētītājus, kamēr tam neviena vairs neatlika.

12. Un viņš cēlās un gāja un nonāca Samarijā un bija ceļā uz BetAkedu, kur gani dzīvoja.

13. Tad Jehus atrada Ahazijas, Jūda ķēniņa, brāļus un uz tiem sacīja: kas jūs esat? Un tie sacīja: mēs esam Ahazijas brāļi un esam nākuši apmeklēt ķēniņa un ķēniņienes bērnus.

14. Tad viņš sacīja: grābiet tos dzīvus. Un tie tos sagrāba dzīvus un tos apkāva pie ganu nama akas, četrdesmit divus vīrus, un neatlicināja no tiem neviena.

15. Un no turienes aizgājis viņš atrada Jehonadabu, Rehaba dēlu, pretī nākam, un to apsveicināja un uz to sacīja: vai tava sirds taisna, kā mana sirds ar tavu sirdi? Un Jehonadabs sacīja: ir gan. (Jehus sacīja:) Ja tā ir, tad dod man savu roku. Un viņš tam deva roku. Un viņš tam lika pie sevis kāpt ratos.

16. Un viņš sacīja: nāc man līdz un skaties manu karstumu Tā Kunga priekšā. Un viņš tam lika braukt savos ratos.

17. Tad viņš nonāca Samarijā un apkāva visus, kas Ahabam bija atlikuši Samarijā, tiekams viņš tos izdeldēja, pēc Tā Kunga vārda, ko Tas caur Eliju bija runājis.

18. Un Jehus sapulcināja visus ļaudis un uz tiem sacīja: Ahabs Baālam maz ir kalpojis, Jehus viņam daudz vairāk kalpos.

19. Tāpēc aicinājiet visus Baāla praviešus, visus viņa kalpus un visus viņa svētītājus pie manis, ka neviens neatraujās, jo man Baālam jāupurē liels upuris. Nevienam, kas atraujās, nebūs palikt dzīvam. Bet Jehus to darīja ar viltību, ka viņš nomaitātu visus Baāla kalpus.

20. Un Jehus sacīja: svētījiet Baālam svētkus, un tie tos izsauca.

21. Tad Jehus sūtīja arī pa visu Israēli, un visi Baāla kalpi atnāca, un neviens neatrāvās, kas nebūtu nācis, un tie nāca Baāla namā, ka Baāla nams līdz galu galam bija pilns.

22. Tad viņš sacīja uz tiem, kas bija iecelti pār drēbju namu: atnesiet visiem Baāla kalpiem drēbes, un tie viņiem atnesa drēbes.

23. Tad Jehus ar Jehonadabu, Rehaba dēlu, gāja Baāla namā, un viņš sacīja uz Baāla kalpiem: meklējiet un pieraugāt, ka jūsu starpā nav neviena no Tā Kunga kalpiem, bet Baāla kalpi vien.

24. Kad tie nu nāca upurēt kaujamos un dedzināmos upurus, tad Jehus ārā nolika astoņdesmit vīrus un sacīja: ja kāds no vīriem, ko es jums dodu rokā, izbēgs, tad jūsu dvēsele būs viņa dvēseles vietā.

25. Kad nu dedzināmais upuris bija pabeigts, tad Jehus sacīja uz pils karavīriem un uz virsniekiem: ejat un kaujiet tos, ka neviens neizbēg. Un tie tos apkāva ar zobena asmeni, un pils karavīri un virsnieki tos nometa pie malas un gāja Baāla nama pilī.

26. Un tie iznesa Baāla nama uzceltos stabus un tos sadedzināja,

27. Un sadragāja Baāla uzcelto tēlu un salauzīja Baāla namu un to darīja par gānekļu vietu līdz šodienai.

28. Tā Jehus Baālu izdeldēja no Israēla.

29. Bet no Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem, Jehus neatstājās, proti no zelta teļiem Bētelē un Danā.

30. Un Tas Kungs sacīja uz Jehu: “Tāpēc ka tev labs prāts bijis darīt, kas Man patīk un Ahaba namam visu esi darījis, kas bija Manā sirdī, tad tavi dēli tev sēdēs Israēla krēslā līdz ceturtam augumam.”

31. Bet Jehus nedzinās staigāt Tā Kunga, Israēla Dieva, bauslībā ar visu savu sirdi; viņš neatstājās no Jerobeama grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem.

32. Tanī laikā Tas Kungs Israēli iesāka mazināt, jo Hazaēls tos kāva visās Israēla robežās,

33. No Jordānes puses pret rītiem visu Gileādas zemi, Gadiešus un Rūbeniešus un Manasiešus, no Aroēra pie Arnonas upes un Gileādu un Basanu.

34. Un kas vēl par Jehu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, un viss viņa spēks, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā.

35. Un Jehus aizmiga pie saviem tēviem un viņu apraka Samarijā, un viņa dēls Jehoahazs palika par ķēniņu viņa vietā.

36. Un laiks, kamēr Jehus pār Israēli valdījis Samarijā, ir divdesmit astoņi gadi.