2. Ķēniņu 17 LTV1965
1. Divpadsmitajā Jūdas ķēniņa Ahasa valdīšanas gadā Hosea, Ēlas dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā, un viņs valdīja deviņus gadus.
2. Un viņš darīja to, kas tā Kunga acīs ir ļauns, bet ne gluži tā, kā Israēla ķēniņi pirms viņa.
3. Pret viņu cēlās un devās uzbrukumā Asirijas ķēniņš Salmanasars, un Hosea kļuva par tā padoto un maksāja tam meslus.
4. Bet kad Asirijas ķēniņš atklāja, ka Hosea bija gatavojis sazvērestību, jo tas bija nosūtījis sūtņus pie Ēģiptes ķēniņa Sēves, un tas arī vairs nesūtīja nodevas Asirijas ķēniņam kā iepriekš gadu no gada, tad Asirijas ķēniņš lika to saņemt cieti, sasaistīt un iemest cietumā.
5. Pēc tam Asirijas ķēniņš saposās un ar karu pārstaigāja visu zemi un nonāca pie Samarijas, un viņš to turēja aplenkumā trīs gadus.
6. Kad nu Asirijas ķēniņš Hoseas devītajā valdīšanas gadā iekaroja Samariju, tad viņš aizveda Israēlu gūstā uz Asiriju, un lika tiem dzīvot Helahā un Haborā, Gozanas upes krastos, un mēdiešu pilsētās.
7. Un tas notika tādēļ, ka Israēla bērni bija grēkojuši pret to Kungu, savu Dievu, kas bija tos izvedis no Ēģiptes, un atsvabinājis no faraona virskundzības, kas bija Ēģiptes ķēniņš, un tāpēc, ka tie bija godājuši citus dievus
8. Un staigāja pagānu tautu likumos, kuras tas Kungs tikko kā bija izdzinis, Israēla bērniem ienākot, un pēc Israēla ķēniņu paražām, ko tie bija ieveduši.
9. Un Israēla bērni darīja slepenībā tādas lietas, kas nebija labas un nekādi nesaderēja ar tā Kunga, viņu Dieva, prātu; tā viņi uzcēla sev augstieņu svētnīcas visās savās mītņu vietās, sākot ar sardžu torņiem līdz pat stipri nocietinātām pilsētām.
10. Un tie sev uzcēla piemiņas akme-ņus un elku stabus uz ikviena augstāka pakalna un zem ikviena kupla zaļojoša koka.
11. Tur tie nesa kvēpināmos upurus, it īpaši visās augstieņu svētnīcās, gluži tāpat kā pagānu tautas, kuras tas Kungs bija aizdzinis, viņiem ienākot; viņi vispārīgi darīja ļaunas lietas, to Kungu kaitinādami,
12. Un kalpoja elkiem, par kuriem tas Kungs viņiem bija devis norādījumu: Jums nebūs tādas lietas darīt!
13. Gan tas Kungs bija Israēlu un Jūdu ar ikviena pravieša un ar ikviena pareģa starpniecību brīdinājis, sacīdams: „Atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem un turiet manus baušļus un manus nolikumus, un it visu manu derības bauslību, kuru Es esmu kā pavēli devis jūsu tēviem, un kuru Es esmu jums atgādinājis ar saviem kalpiem, praviešiem!“
14. Bet tie neklausīja un bija tikpat stūrgalvīgi, cik stūrgalvīgi bija viņu tēvi, kas neuzticējās tam Kungam, savam Dievam.
15. Un tie nicināja Viņa likumus, Viņa iestādījumus un Viņa derības noteikumus, kupis Viņš bija devis viņu tēviem, un tās Viņa liecības, ko Viņš bija piepildījis dzīvē viņu tēviem, bet tie labprātāk velti kalpoja māņu dieviem un kļuva tukši iedomīgi un sekoja apkārtējo pagānu tautu paraugam, no kurām tas Kungs bija viņus brīdinājis, lai viņi tā nedara kā tās.
16. Un tie atstāja novārtā itin visus tā Kunga, sava Dieva, baušļus, un tie sev izlēja elku tēlus divu vēršu veidā, un darināja sev ašēras, un metās ar savu vaigu pie zemes visu debesu zvaigžņu pulku priekšā, tos godinādami, un kalpoja Baālam.
17. Un tie ugunī upurēja savus dēlus un savas meitas, un izvaicāja zīlniekus un nodevās burvju mākslām; it sevišķi viņi centās darīt to, kas ir ļauns tā Kunga acīs, lai Viņu izaicinātu un sarūgtinātu.
18. Tad tas Kungs uz Israēlu ļoti apskaitās, un tādēļ Viņš tos atstūma no sava vaiga, ka nekas nepalika pāri kā vienīgi tikai Jūdas cilts.
19. Un arī Jūdas cilts nepildīja tā Kunga, sava Dieva, baušļus, bet staigāja Israēla likumos, ko tie bija ieveduši.
20. Tad tas Kungs atstājās no itin visiem Israēla pēcnācējiem, un Viņš tos pazemoja un nodeva laupītāju rokās, līdz kamēr Viņš tos pilnīgi atstūma no sava vaiga.
21. Tiešām, kad Israēls bija atšķēlies no Dāvida nama un tie sev par ķēniņu bija iecēluši Jerobeāmu, Nebata dēlu, tad Jerobeāms novērsa Israēlu no tā Kunga un tos pavedināja uz visai lieliem grēkiem.
22. Un Israēla bērni sekoja Jerobeāmam visos grēku darbos, ko tas bija darījis, un viņi no tiem nenovērsās,
23. Līdz kamēr tas Kungs Israēlu atstūma no sava vaiga, kā Viņš to bija pasludinājis ar visu savu kalpu, praviešu, starpniecību. Un tā Israēls tika aizvests no savas zemes gūstā uz Asiriju, kur tas atrodas vēl līdz šai dienai.
24. Un Asirijas ķēniņš atveda ļaudis no Bābeles, no Kutas, no Avas, no Hamatas un no Sefarvajimas un ierādīja tiem mītnes Israēla bērnu vietās Samarijas pilsētās; tie tādējādi ieguva Samariju sev par īpašumu un dzīvoja tās apdzīvotās vietas.
25. Un viņu apmešanās laika sākumā svešajā zemē tie nebijās un negodāja to Kungu, un tādēļ tas Kungs uzsūtīja viņiem lauvas, kūpi labu daļu no viņiem saplosīja.
26. Tādēļ Asirijas ķēniņam tika paziņots: „Tās tautas, kupām tu esi pavēlējis izceļot no viņu dzimtenes un kupām tu esi licis dzīvot Samarijas pilsētās, nezina šīs zemes Dieva tiesas, tādēļ Viņš uzsūtījis viņiem lauvas, un redzi, tie viņus saplosa, tāpēc ka šie jaunienācēji neprot izrādīt pienācīgu godu šīs zemes Dievam“.
27. Tad Asirijas ķēniņš izdeva šādu pavēli: „Novediet uz turieni atpakaļ vienu no tiem priestepiem, kupus jūs esat no turienes aizveduši trimdā; lai viņš iet un apmetas tur uz dzīvi, un lai viņš tiem māca zemes Dieva tiesas!“
28. Un tā viens no priestepiem, kurš bija ticis aizvests no Samarijas, nāca atpakaļ un apmetās uz dzīvi Bētelē, un viņš tiem kļuva par pamācītāju, kā to Kungu bīties.
29. Bet tomēr bija tā, ka ikviena tauta pati veidoja sev dievus un tos novietoja augstieņu svētnīcās, kupas Samarijas ļaudis bija cēluši, ikkatra tauta savās pilsētās, kurās tā dzīvoja.
30. Tā vīri no Bābeles izdarināja Sukot-Benotu, un vīri no Kutas darināja Nergala tēlu, bet vīri no Hamatas veidoja Ašima attēlu.
31. Un avieši izveidoja Nibhazu un Tartaku, un sefarvieši sadedzināja savus dēlus ugunī Adram-Melekam un Ana-Melekam, Sefarvajimas dieviem par godu.
32. Līdz ar to tie sāka bīties arī Dievu to Kungu, un tie no sava vidus izraudzīja sev augstieņu priestepus, kas viņu labā nesa ziedojumus augstieņu svētnīcās.
33. Tie bijās gan to Kungu, bet arī kalpoja saviem dieviem pēc ikkatras tautas paradumien, kādi bija šo tautu dzīves vietās, no kupām tās bija atvestas.
34. Un līdz šai dienai viņas rīkojas pēc veca paraduma; tie īsti pareizi nebīstas to Kungu nedz dara pēc saviem likumiem un pēc savām tiesām, nedz pēc tās bauslības, nedz pēc tiem likumiem, ko tas Kungs ir pavēlējis Jēkaba bērniem, kupiem Viņš deva Israēla vārdu.
35. Un tomēr tas Kungs ar tiem noslēdza derību, un Viņš bija ari tiem pavēlējis, sacīdams: „Jums nebūs bīties svešus dievus nedz to priekšā mesties ar savu vaigu pie zemes: nekalpojiet tiem un neupurējiet tiem kaujamos upupus!
36. Nesiet tos vienīgi Dievam tam Kungam, kas jūs ar lielu spēku un ar izstieptu elkoni izvedis ārā no Ēģiptes; Viņu jums būs bīties, Viņa priekšā jums būs mesties ar savu vaigu pie zemes, un Viņam pienesiet kaujamos upupus!
37. Jums būs arī sargāt tos likumus, tās tiesas, to bauslību un tos baušļus, kurus Viņš jums ir rakstījis, lai jūs tos pildītu visu savu mūža dienu, bet svešus dievus gan jums nebūs bīties!
38. Un to derību, ko Es esmu ar jums slēdzis, jūs nedrīkstat aizmirst un nebīstieties svešus dievus!
39. Bet bīstieties to Kungu, savu Dievu, un Viņš jūs izglābs no visu jūsu ienaidnieku rokas!“
40. Taču tie neklausīja, bet darīja pēc sava pirmatnējā ieraduma.
41. Tā šīs tautas bijās to Kunga un kalpoja saviem elkiem, un tāpat kalpoja arī viņu bērni, un viņu bērnu bērni dara tāpat, kā viņu tēvi bija darījuši, tāpat ari tie rīkojas vēl līdz šai dienai.