2. Ķēniņu 17 NLB
1. Jūdas ķēniņa Āhāza divpadsmitajā valdīšanas gadā pār Israēlu Samarijā sāka valdīt Hozeja, Ēlas dēls, un valdīja deviņus gadus.
2. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, bet ne tā, kā Israēla ķēniņi pirms viņa.
3. Pret viņu cēlās Asīrijas ķēniņš Šalmanesers, un Hozeja kļuva par viņa kalpu un maksāja meslus.
Israēls aizvests trimdā uz Asīriju4. Bet Asīrijas ķēniņš atklāja, ka Hozeja rīko sazvērestību – viņš bija sūtījis vēstnešus pie Ēģiptes ķēniņa So. Viņš nebija maksājis Asīrijas ķēniņam ikgadējos meslus. Un Asīrijas ķēniņš viņu saņēma ciet un ieslodzīja cietumā.
5. Tad Asīrijas ķēniņš nāca pār visu zemi, nonāca Samarijā un trīs gadus turēja to aplenkumā.
6. Hozejas devītajā valdīšanas gadā Asīrijas ķēniņš ieņēma Samariju un aizveda Israēlu trimdā uz Asīriju. Viņš lika tiem dzīvot Hlahā, Hāborā pie Gozānas upes un Mēdijas pilsētās.
7. Tas notika tāpēc, ka Israēla dēli grēkoja pret Kungu, savu Dievu, kas viņus bija izvedis no Ēģiptes, no Ēģiptes ķēniņa faraona varas, – bet viņi bijās citus dievus!
8. Viņi rīkojās pēc to tautu likumiem, kuras Kungs bija izdzinis, ienākot Israēla dēliem. Tā darīja Israēla ķēniņi!
9. Slepenībā Israēla dēli rīkojās pret Kungu, savu Dievu. Viņi cēla augstieņu altārus visās pilsētās, gan pie sargu torņiem, gan nocietinātās pilsētās.
10. Uz katra augstāka pakalna un zem katra zaļoksna koka viņi uzslēja Ašēras elku stabus.
11. Viņi kvēpināja uz katras augstienes tāpat kā tautas, kuras Kungs bija aizdzinis, tiem ienākot, un darīja ļaunas lietas, apkaitinādami Kungu.
12. Viņi kalpoja elkiem, par ko Kungs tiem bija teicis: “Nedariet to!”
13. Un Kungs liecināja pret Israēlu un Jūdu ar visiem saviem praviešiem un redzētājiem, sacīdams: “Atgriezieties no sava ļaunā ceļa un pildiet manus baušļus un likumus, pēc bauslības, ko es pavēlēju jūsu tēviem un ko es jums darīju zināmu ar saviem kalpiem, praviešiem!”
14. Bet tie neklausīja un spītējās stūrgalvīgi tāpat kā viņu tēvi, kuri neticēja Kungam, savam Dievam.
15. Tie atmeta viņa likumus un derību, ko viņš bija noslēdzis ar viņu tēviem, un liecības, ko viņš tiem bija devis. Tie dzinās pakaļ elkiem, paši kļūdami par tukšību, un darīja kā apkārtējās tautas, par kurām Kungs bija pavēlējis: “Nedariet kā tās!”
16. Tie atmeta visas Kunga, sava Dieva, pavēles, darināja sev divu teļu tēlus, darināja Ašēru, godināja visus debesu pulkus un kalpoja Baalam.
17. Tie upurēja savus dēlus un meitas ugunī, pareģoja nākotni, būra un pārdevās, lai darītu ļaunu pret Kungu un viņu apkaitinātu.
18. Tad Kungs ļoti apskaitās uz Israēlu un atmeta to – nepalika neviena, tik vienīgi Jūdas cilts.
19. Bet arī Jūda neturēja Kunga, sava Dieva, pavēles un rīkojās pēc Israēla likumiem, kurus bija pieņēmusi.
20. Un Kungs atstāja visu Israēla dzimumu, pazemoja to un nodeva laupītāju rokās – viņš tos pilnīgi atstūma!
21. Kad Kungs atrāva Israēlu no Dāvida nama, tie iecēla par ķēniņu Jārobāmu, Nebāta dēlu. Jārobāms Israēlu novērsa no Kunga un pavedināja uz lielu grēku.
22. Un Israēla dēli staigāja visos Jārobāma grēkos, kurus viņš darīja, un nenovērsās no tiem,
Samarijā nometināti sveštautieši23. līdz Kungs novērsa viņus no sevis, kā bija teicis caur visiem saviem kalpiem, praviešiem. Tādēļ Israēlu aizveda trimdā no viņu zemes uz Asīriju, kur tie ir vēl šodien.
24. Asīrijas ķēniņš atveda ļaudis no Bābeles, Kūtas, Auvas, Hamātas un Sefarvaimas un nomitināja viņus Samarijas pilsētās Israēla dēlu vietā, tā viņi iemantoja Samariju un dzīvoja tās pilsētās.
25. Sākumā viņi tur dzīvoja un nebijās Kunga, bet tad Kungs tiem uzsūtīja lauvas, un tās dažus no tiem saplosīja.
26. Tad viņi sacīja Asīrijas ķēniņam: “Tautas, kuras tu esi atvedis un nomitinājis Samarijas pilsētās, nezina tās zemes dieva likumus, un viņš tiem ir uzsūtījis lauvas. Redzi, tās viņus nāvē, jo tie nezina tās zemes dieva likumus!”
27. Asīrijas ķēniņš pavēlēja: “Lai turp dodas viens priesteris, kuru jūs atvedāt no turienes, lai viņš dodas tur dzīvot un māca tiem tās zemes dieva likumus.”
28. Tad atnāca viens priesteris, kurš bija aizvests no Samarijas, un apmetās Bētelē. Viņš tiem mācīja bīties Kunga.
29. Bet katra tauta darināja sev dievus un novietoja tos augstieņu namos, kurus bija cēluši samarieši. Ikviena tauta tā darīja pilsētā, kur dzīvoja.
30. Vīri no Bābeles darināja Sukot-Benotu, Kūtas vīri darināja Nērgalu, Hamātas vīri darināja Ašīmu.
31. Ivieši darināja Nibhazu un Tartāku, sefarvaimieši savus dēlus dedzināja ugunī Adrameleham un Anameleham, sefarvaimiešu dieviem.
32. Viņi bijās Kunga un no sava vidus izvēlējās augstieņu priesterus, un tie upurēja augstieņu namos.
33. Tie vienlaikus bijās Kunga un kalpoja saviem dieviem pēc savu tautu paražām, no kurām tie bija atvesti.
34. Bet viņi līdz šai dienai rīkojas pa vecam – nebīstas Kunga un nepilda tos likumus, tiesas, bauslību un pavēles, ko Kungs pavēlēja Jēkaba dēliem, kam viņš deva vārdu Israēls.
35. Kungs bija noslēdzis ar tiem derību un pavēlējis: “Citus dievus jūs nebīsieties, tiem nezemosieties, tiem nekalposiet un neupurēsiet!
36. Vienīgi Kungam, kurš jūs izveda no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un izstieptu elkoni! Viņu jums ir jābīstas un viņam jāzemojas, un jums ir viņam jāupurē!
37. Jums ir jāievēro likumi, tiesas, bauslība un pavēles, kuras viņš jums rakstīja, jāpilda tie visu mūžu un citu dievu nav jābīstas!
38. Jūs nedrīkstat aizmirst derību, kuru es ar jums noslēdzu, un bīties citus dievus!
39. Jums ir jābīstas vienīgi Kungu, savu Dievu, viņš jūs atbrīvos no visu jūsu ienaidnieku rokas!”
40. Tie neklausīja, bet darīja pa vecam.
41. Tā šīs tautas vienlaikus bijās Kunga un kalpoja saviem elkiem. Līdz pat šai dienai arī viņu dēli un dēlu dēli dara tāpat, kā darīja viņu tēvi.