2. Ķēniņu 23 LG8

1. Tad ķēniņš sūtīja, un pie viņa sapulcinājās visi vecaji no Jūda un Jeruzālemes.

2. Un ķēniņš gāja Tā Kunga namā un līdz ar viņu visi Jūda vīri un visi Jeruzālemes iedzīvotāji un visi priesteri un pravieši un visi ļaudis, gan mazi, gan lieli. Un viņš lasīja priekšā viņu ausīm visus vārdus no derības grāmatas, kas bija atrasta Tā Kunga namā.

3. Un ķēniņš stāvēja tai augstajā vietā un derēja derību Tā Kunga vaiga priekšā, Tam Kungam sekot un turēt Viņa baušļus un Viņa liecības un Viņa likumus no visas sirds un no visas dvēseles, stipri turēt šās derības vārdus, kas bija rakstīti šai grāmatā. Un visi ļaudis uzņēma šo derību.

4. Un ķēniņš pavēlēja augstajam priesterim Hilķijam, un otras kārtas priesteriem un sliekšņa sargiem, iznest no Tā Kunga nama visus rīkus, kas bija taisīti Baālam un Ašerai un visam debess pulkam, un viņš tos sadedzināja ārā aiz Jeruzālemes Kidronas ielejā un viņu pīšļus lika nest uz Bēteli.

5. Viņš arī nocēla kalnu priesterus, ko Jūda ķēniņi bija iecēluši, kvēpināt uz kalniem Jūda pilsētās un ap Jeruzālemi, arī tos, kas kvēpināja Baālam, saulei un mēnesim un zvaigznēm un visam debess pulkam.

6. Viņš arī izmeta Ašeru no Tā Kunga nama ārā aiz Jeruzālemes pie Kidronas upes un to sadedzināja pie Kidronas upes un to sagrūda pīšļos un nometa viņas pīšļus uz ļaužu bērnu kapiem.

7. Viņš noplēsa arī maucinieku namus, kas pie Tā Kunga nama bija, kur sievas auda teltis Ašerai.

8. Un viņš saaicināja visus priesterus no Jūda pilsētām un sagānīja kalnu altārus, kur svētītāji bija kvēpinājuši, no Ģebas līdz Bēršebai, un noplēsa elku altārus pie vārtiem, to, kas bija Jozuas, pilsētas virsnieka, vārtu priekšā, (un to, kas) bija pa kreiso roku, kad ieiet pilsētas vārtos.

9. Bet kalnu priesteri neupurēja uz Tā Kunga altāra Jeruzālemē, bet tie ēda neraudzētu maizi starp saviem brāļiem.

10. Viņš sagānīja arī Tofetu, Ben-Hinoma bērnu ielejā, ka neviens savam dēlam vai meitai neliktu caur uguni iet Moloham.

11. Viņš arī atmeta zirgus, ko Jūda ķēniņi saulei bija cēluši, kur Tā Kunga namā iet, pie galminieka NetanMeleka istabas, un sadedzināja arī saules ratus ar uguni.

12. Viņš noplēsa arī altārus, kas bija uz Ahaza augšistabas jumta, ko Jūda ķēniņi bija taisījuši līdz ar altāriem, ko Manasus bija taisījis Tā Kunga nama abos pagalmos, un tos sagrūda un meta viņu pīšļus Kidronas upē.

13. Un ķēniņš sagānīja kalnu altārus Jeruzālemes priekšā, pa labo roku samaitāšanas kalnam, ko Salamans, Israēla ķēniņš, bija uztaisījis Aštartei, Sidona negantībai, un Kamošam, Moaba negantībai, un Milkonam, Amona bērnu negantībai.

14. Un viņš sadragāja stabus un nopostīja Ašeras un pildīja viņu vietas ar cilvēku kauliem.

15. Viņš noplēsa arī altāri, kas bija Bētelē, kalna namu, ko Jerobeams, Nebata dēls, bija taisījis, kas Israēli paveda uz grēkiem: altāri un kalna namu viņš noplēsa un sadedzināja kalna namu un to sagrūda pīšļos un sadedzināja Ašeru.

16. Un Josija apgriezās un redzēja kapus, kas tur kalnā bija; un viņš sūtīja un ņēma kaulus no kapiem un tos sadedzināja uz altāra un to sagānīja pēc Tā Kunga vārda, ko Dieva vīrs bija sludinājis, kas šīs lietas sludināja.

17. Un viņš sacīja: kas tā par kapa zīmi, ko es redzu? Un tās pilsētas ļaudis uz to sacīja: Tas ir Tā Dieva vīra kaps, kas no Jūda atnāca un šās lietas pasludināja, ko tu pie Bēteles altāra darījis.

18. Un viņš sacīja: Lai tas dus mierā, neviens lai neaiztiek viņa kaulus. Tā tie izglāba viņa kaulus ar pravieša kauliem, kas no Samarijas bija nācis.

19. Josija arī noplēsa visus kalnu namus Samarijas pilsētās, ko Israēla ķēniņi bija cēluši, To (Kungu) kaitinādami, un viņš tiem darīja, kā viņš Bētelē bija darījis.

20. Un visus kalnu priesterus, kas tur bija, viņš nokāva uz altāriem un sadedzināja cilvēku kaulus uz tiem; tad viņš griezās atpakaļ uz Jeruzālemi.

21. Un ķēniņš pavēlēja visiem ļaudīm sacīdams: turat Tam Kungam, savam Dievam, Pashā svētkus, kā šīs derības grāmatā rakstīts.

22. Jo tādi Pashā svētki kā šie nebija turēti nedz soģu laikā, kas Israēli tiesāja, nedz visu Israēla ķēniņu, nedz Jūda ķēniņu laikā;

23. Bet ķēniņa Josijas astoņpadsmitā gadā šie Pashā svētki Tam Kungam tapa turēti Jeruzālemē.

24. Un Josija arī izdeldēja miroņu izsaucējus un burvjus, mājas dievus un elkus un visu negantību, ko vien redzēja Jūda zemē un Jeruzālemē, ka viņš stipri turētu bauslības vārdus, kas bija rakstīti grāmatā, ko priesteris Hilķija bija atradis Tā Kunga namā.

25. Un pirms viņa nebija tāds ķēniņš, kā viņš, kas pie Tā Kunga būtu atgriezies no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku, pēc visas Mozus bauslības, un arī pēc viņa tāds necēlās, kā viņš.

26. Tomēr Tas Kungs nenogriezās no Savas lielās dusmības karstuma, ar ko Viņa bardzība pret Jūdu bija iedegusies, par visu kaitināšanu, ar ko Manasus Viņu bija kaitinājis.

27. Un Tas Kungs sacīja: Es atmetīšu arī Jūdu nost no Sava vaiga, kā Es Israēli esmu atmetis, un atmetīšu šo pilsētu, ko Es biju izredzējis, proti Jeruzālemi, un namu, par ko biju sacījis: Mans vārds tur būs.

28. Un kas vēl par Josiju stāstāms un viss, ko viņš darījis, tas rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā.

29. Viņa laikā Faraons Neho, Ēģiptes ķēniņš, cēlās pret Asīrijas ķēniņu pie Eifrat upes. Un ķēniņš Josija tam gāja pretī, un Ēģiptes ķēniņš to nokāva pie Meģidus, kad tie sastapās.

30. Un viņa kalpi to aizveda nomirušu no Meģidus un to noveda uz Jeruzālemi un to apraka viņa kapā. Un zemes ļaudis ņēma Jehoahazu, Josijas dēlu, un to svaidīja un cēla par ķēniņu viņa tēva vietā.

31. Jehoahazs bija divdesmit un trīs gadus vecs, kad viņš palika par ķēniņu, un valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Hamutala, Jeremijas meita no Libnas.

32. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā viņa tēvi bija darījuši.

33. Bet Faraons Neho to saistīja Riblatā, Hamatas zemē, lai nebūtu vairs par ķēniņu Jeruzālemē, un viņš uzlika zemei meslus dot, simts talentus sudraba un vienu talentu zelta.

34. Un Faraons Neho iecēla par ķēniņu Eliakimu, Josijas dēlu, viņa tēva Josijas vietā, un viņam deva citu vārdu, Jehojakimu. Bet Jehoahazu viņš ņēma līdz, un tas nāca uz Ēģipti un tur nomira.

35. Un Jehojakims Faraonam deva sudrabu un zeltu. Bet viņš lika zemi uzrakstīt, lai varētu sudrabu dot pēc Faraona pavēles, no ikkatra pēc tā raksta viņš zeltu un sudrabu piedzina no zemes ļaudīm, ko dot Faraonam Neho.

36. Jehojakims bija divdesmit pieci gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Zebuda, Pedajus meita, no Rumas.

37. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā viņa tēvi bija darījuši.