2. Ķēniņu 23 LTV1965

1. Kad nu vīni šo atbildi nonesa ķēniņam, tas ķēniņš izsūtīja vēstnešus, lai pie viņa sapulcējas visi vecaji no Jūdas un no Jeruzalemes.

2. Un ķēniņš gāja augšup tā Kunga namā un līdz ar viņu visi Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, arī visi priesteri, un pravieši, vārdu sakot, visa tauta, —ir mazi, ir lieli, un tad viņš, tiem dzirdot, lasīja priekšā visus šīs derības grāmatas vārdus, kas bija atrasta tā Kunga namā.

3. Un ķēniņš nostājās uz paaugstinājuma, un viņš noslēdza derību tā Kunga priekšā, solīdamies, ka sekos tam Kungam un ka viņš ar visu sirdi un visu dvēseli turēs Viņa baušļus un Viņa norādījumus un Viņa likumus un ka viņš noteikti gādās par šīs derības noteikumu ievērošanu, kas ir ierakstīti šinī grāmatā. Un visa tauta kļuva šīs derības dalībniece,

4. Un ķēniņš pavēlēja augstajam priesterim Hilkijam un priesterim, kurš pēc amata bija otrs, un sliekšņu sargiem, lai tie iznes ārā no tā Kunga nama visus tos priekšmetus, kup bija darināti Baālam un Aštartei, kā arī visiem debesu zvaigznāju pulkiem, un lai tie visi tiek sadedzināti ārpus Jeruzālemes laukos pie Kidronas, bet to pīšļus nonest uz Bēteli.

5. Tad viņš atcēla elku priesterus, kurus bija iecēluši Jūdas ķēniņi un kas bija upurējuši augstieņu svētnīcās Jūdas pilsētu un Jeruzālemes apkārtnē, kā ari tos, kas upurēja Baālam, saulei un mēnesim, dzīvnieku attēliem un visiem debesu zvaigznāju pulkiem.

6. Un viņš izmeta Aštartes tēlu no tā Kunga nama ārā aiz Jeruzālemes vārtiem Kidronas ielejā, un lika to tur sadedzināt un sagrūst putekļos un šos putekļus izkaisīt pār vienkāršo ļaužu kapiem.

7. Viņš lika arī noplēst netiklēm ierīkotās telpas; šīs telpas atradās tā Kunga namā un tur sievietes auda pārsegas Aštartei.

8. Tāpat viņš lika saaicināt visus prie-sterus no Jūdas pilsētām un lika sagānīt augstieņu altārus, uz kuriem priesteri bija upurējuši, no Gebas līdz Bēršebai, I un viņš lika norakt ari ar āžu attēliem greznotos uzkalniņus, kas atradās pie pilsētas pārvaldnieka Jozuas nama vārtiem, pa kreisi, ja ieiet pa pilsētas vārtiem.

9. Taču augstieņu svētnīcu priesteri nedrīkstēja upurēt uz tā Kunga altāra Jeruzālemē, bet gan tie ēda neraudzētas maizes savu amata brāļu vidū.

10. Viņš sagānīja ari to negantību vietu, kas atradās Ben-Hinoma ielejā, lai turpmāk neviens vairs neupurētu savu dēlu vai savu meitu kā uguns upuri Molocham.

11. Viņš lika arī novākt tos zirgus, kurus Jūdas ķēniņi bija darinājuši, godinādami saules dievu, pie ieejas tā Kunga namā, virzienā uz galma sulaiņa Netan-Melecha mītni, kas atrodas tempļa piebūvē, un viņš lika sadedzināt ari saules ratus.

12. Viņš ari lika nojaukt tos altārus, kas atradās uz Ahasa augšistabas jumta un ko Jūdas ķēniņi bija uzcēluši līdz ar tiem altāriem, kurus Manase bija novietojis tā Kunga nama abos pagalmos; ķēniņš lika tos nojaukt un sadauzīt un to drazas nomest Kidronas ielejā.

13. Tāpat ķēniņš lika sagānīt augstieņu svētnīcas, kas atradās austrumos no Jeruzālemes un dienvidos no Samaitāšanas kalna, ko Israēla ķēniņš Salamans bija uzcēlis Aštartei, briesmīgai Sidonas elka dievei un negantībai, un Kamošam, Moāba briesmīgai negantībai, un Milkomam, šausmīgai Amona bērnu negantībai.

14. Tāpat viņš sadragāja piemiņas akmeņus un lika nocirst elku kokus un to vietas piepildīt ar cilvēku kauliem.

15. Bet viņš arī nojauca altāri, kas bija Bētelē augstienes svētnīcā un kuru bija cēlis Jerobeāms, Nebata dēls, tas, kas Israēlu paveda uz grēka darbiem; šo altāri līdz ar augstieņu svētnīcu viņš lika noplēst; viņš iznīcināja augstieņu svētnīcu ar uguni, bet altāra akmeņus viņš lika samalt putekļos un sadedzināja Ašēras tēlu.

16. Kad Josija pie tam pagriezās, tad viņš ieraudzīja kapus, kas tur tajā kalnā bija; viņš tad sūtīja ļaudis, lika tiem nemt kaulus no kapiem ārā un sade-dzināt uz altāra un tā to sagānīja pēc tā Kunga draudu vārda, ko Dieva virs bija sludinājis, kas šīs lietas paredzēja.

17. Un kad viņš tad jautāja: „Kas tā ir par kapa zīmi, ko es tur saredzu?“ Tad pilsētās ļaudis viņam atbildēja: „Tas ir tā Dieva vīra kaps, kas no Jūdas atnāca un pasludināja šīs lietas, ko tu tagad esi darījis ar Bēteles altāri.“

18. Tad viņš pavēlēja „Lai tas dus mierā, neviens lai neaiztiek viņa kaulus!“ Tā tie izglāba viņa kaulus līdz ar tā pravieša kauliem, kas bija nācis no Samarijas.

19. Josija nojauca ari visas kalnu svētnīcas Samarijas pilsētās, kuras bija cēluši Israēla ķēniņi, kaitinādami to Kungu; ar tām viņš rīkojās tāpat, kā vmš bija darījis Bētelē.

20. Tāpat viņš lika uz altajiem nokaut visus augstieņu priesterus, kuri tur bija, un uz šiem altāriem sadedzināt cilvēku kaulus; pēc tam viņš griezās atpakaļ uz Jeruzālemi.

21. Un ķēniņš pavēlēja visai tautai, sacīdams: „Svētījiet tam Kungam, savam Dievam, Pasā svētkus tā, kā tas ir rakstīts šīs derības grāmatā!“

22. Jo tādi Pasā svētki kā šie, nebija svinēti kopš soģu laikiem, kas tiesāja Israēlu, nedz visu Israēla ķēniņu, nedz arī Jūdas ķēniņu laikā.

23. Un tiešām, tikai ķēniņa Josijas astoņpadsmitajā valdīšanas gadā šie Pasā svētki tika pienācīgi svinēti tam Kungam par godu.

24. Un Josija arī izskauda miroņu izsaucējus un burvjus, mājas dievus un elkus, vispār visu elku negantību, ko vien viņš redzēja Jūdas zemē un Jeruzālemē, lai stingri turētu bauslības vārdus, kas rakstīti grāmatā, ko priesteris Hilkija bija atradis tā Kunga namā.

25. Un neviens ķēniņš pirms viņa nav bijis līdzīgs viņam, kas būtu tā pie-griezies tam Kungam no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku pilnīgā saskaņā ar Mozus bauslību, un arī pēc viņa neviens tāds necēlās kā viņš.

26. Tomēr tas Kungs nerimās savā lielā dusmu kvēlē, jo Vina niknums pret Jūdu bija iededzies visai dziļi visu to kaitmājumu dēļ, ar ko Manase Viņu bija sarūgtinājis.

27. Tāpēc tas Kungs sacīja: „Es arī Jūdu atstumšu nost no sava vaiga, kā Es esmu atstūmis Israēlu, un atstumšu šo pilsētu, kuŗu Es biju izredzējis, proti Jeruzālemi, un namu, par kuj-u Es reiz biju sacījis, ka manam vārdam tur būs dzīvot.“

28. Un kas vēl ir stāstāms par Josiju, un viss, ko viņš ir darījis, tas ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā.

29. Viņa valdīšanas laikā faraons Necho, Ēģiptes ķēniņš, cēlās un devās uzbrukumā pret Asirijas ķēninu pie Eifratas upes. Un ķēniņš Josija izgāja tam pretī, bet Ēģiptes ķēniņš Necho to nogalināja pie Megidas, tikko viņi sastapās.

30. Tad viņa kalpi viņu aizveda mirušu ratos projām no Megidas un pārveda uz Jeruzālemi un paglabāja viņa kapā. Tad zemes iedzīvotāji ņēma Joahasu, Josijas dēlu, svaidīja viņu un cēla par ķēniņu viņa tēva vietā.

31. Joahasam bija divdesmit trīs gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Hamutla, Jeremijas meita, tin viņa bija no Libnas.

32. Un viņš darīja to, kas bija ļaufts tā Kunga acīs, gluži tāpat, kā bija darījuši viņa tēvi.

33. Bet faraons Necho to saistīja un lika iemest cietumā Riblā Hamatas zemē ar nolūku, lai viņš nebūtu ilgāk ķēniņš Jeruzālemē, un pats uzlika zemei soda naudas nodevas—simt talentus sudraba un vienu talentu zelta.

34. Pēc tam faraons Necho iecēla Eljakimu, Josijas dēlu, par ķēniņu viņa tēva Josijas vietā un pārdēvēja viņu par Jojakimu; Joahasu turpretī viņš paņēma sev līdz; tā tas nonāca Ēģiptē un tur nomira.

35. Un Jojakims nodeva faraonam sudrabu un zeltu, un viņam vajadzēja uzlikt zemei atsevišķu nodevu, lai varētu nomaksāt visu naudu pēc faraona pavēles; pēc tā, kā kviens bija novērtēts, viņš piedzina zeltu un sudrabu no zemes iedzīvotājiem, lai tad to nodotu faraonam Necho.

36. Divdesmit piecu gadu vecumā Jojakims kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Sebuda, un viņa bija Pedajas meita no Rumas.

37. Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, gluži tāpat, kā bija viņa tēvi darījuši.