2. Ķēniņu 25 LTV1965
1. Bet kad Cedekija bija atkrids no Bābeles ķēniņa, tad notika viņa valdī-šanas devītajā gadā, desmitajā mēnesī, mēneša desmitajā dienā, ka nāca Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars pats un viss viņa karaspēks līdz ar viņu, lai kārotu pret Jeruzālemi. Viņi apmeta nometni pilsētai visapkārt un uzcēla tai visapkārt nocieunājumus.
2. Tā pilsēta palika ciešā ielenkumā līdz ķēniņa Cedekijas vienpadsmitajam valdīšanas gadam.
3. Bet ceturtā mēneša devītajā dienā, kad bads visā pilsētā kļuva neizturams un zemes ļaudīm nebija vairs maizes,
4. Tad tika vienā vietā izlauzu pilsētas mūri, un visi karam spējīgie vīri naktī bēga pa ceļu cauri vārtiem starp abiem mūriem pie ķēniņa dārza, lai gan kaldieši bija visapkārt pilsētai; un tie virzījās uz Jardānas līdzenumu.
5. Bet kaldiešu karaspēks vajāja ķēniņu un panāca to Jērikas līdzenumā, pēc tam kad viss viņa karaspēks bija izklīdināts un viņu pametis.
6. Tā ķēniņš tika sagūstīts, un to noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu, kur tika tiesa turēta pār viņu.
7. Bābeles ķēniņš lika nežēlīgi noslepkavot Cedekijas dēlus viņa acu priekšā, tad viņš pavēlēja izdurt Cedekijam acis, iekalt viņu važās un aizvest uz Bābeli.
8. Bet piektā mēneša septītajā dienā, —tas bija ķēniņa Nebukadnēcara, Bābeles ķēniņa, deviņpadsmitajā valdīšanas gadā, —nāca Nebusaradans, miesas sardzes priekšnieks, kas bija sevišķi tuvs Bābeles ķēniņam, uz Jeruzālemi.
9. Viņš nodedzināja tā Kunga namu un ķēniņa pili un visus Jeruzālemes namus; ikvienu lielāku namu viņš lika ar liesmām pārvērst pelnos.
10. Un visiem kaldiešu karavīriem, kuri bija padoti miesas sardzes priekšniekam, bija jānojauc mūri visapkārt Jeruzālemei.
11. Un visus atlikušos ļaudis, kas bija palikuši pilsētā, kā arī atkritējus, kas bija pārgājuši pie Bābeles ķēniņa, līdz ar vienkāršo darba ļaužu pārpalikumiem miesas sardzes priekšnieks Nebusaradans aizveda gūstā.
12. Bet miesas sardzes priekšnieks atstāja zināmu daudzumu no zemes mazturīgiem ļaudīm turpat par vīna kalnu dārzniekiem un arājiem.
13. Izrotātos vara stabus, kas bija pie tā Kunga nama, un katlturus, un vara jūru, kas atradās tā Kunga namā, kaldieši salauza gabalos un aizveda varu uz Bābeli.
14. Un tie paņēma arī podus un lāpstas, un dakts dzirkles, un lēzenās bļodas, un vispār visus vara rīkus, kas tika lietoti Dieva nama aprūpēšanai,
15. Un miesas sardzes virspavēlnieks paņēma arī ogļu tvertnes un slakāmos traukus, kas visi bija no tīra zelta un no tīra sudraba.
16. Par abiem izrotātiem stabiem un ūdens tvertni, kā arī katlturiem, ko Salamans bija licis darināt tā Kunga namam, jāsaka, ka visu šo mākslas priekšmetu vara svars bija neaplēšams.
17. Viena paša staba augstums vien bija astoņpadsmit olektis, un tam virsū bija izrotājums no vara; šī izrotājuma augstums bija trīs olektis; pinumi un granātu āboli bijā virs izrotājuma no visām pusēm tam visapkārt, un tie visi bija no vara; tāpat viss bija ari otram stabam: tāds pats izstrādājums un pinums.
18. Un miesas sardzes priekšnieks apcietināja virspriesteri Seraju, apakšpriesteri Cefanju un trīs sliekšņu sargus.
19. Un no pilsētas viņš paņēma vienu galma ierēdni, to, kas bija pārraugs pār karavīriem, un piecus no to vīru skaita, kas pastāvīgi bija ķēniņa priekšā un kas bija atrasti pilsētā, un karapulka pavēlnieka rakstvedi, kura uzdevums bija iesaukt zemes iedzīvotājus karā, un sešdesmit vīrus no vienkāršās tautas, kas vēl atradās pilsētā.
20. Un Nebusaradans, miesas sardzes priekšnieks, tos ņēma un noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu.
21. Bet Bābeles ķēniņš tos pavēlēja mežonīgi nogalināt Riblā Hamata zemē. Tā Jūda tika no savas dzimtās zemes aizvests.
22. Bet pār to tautu, kas vēl bija palikusi Jūdas zemē, jo Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, bija to tur atstājis, viņš iecēla par pārvaldnieku Gedalju, Ahikāma dēlu, kas atkal bija Šafana dēls.
23. Kad nu visi spēcīgo kajravīru vadītāji dzirdēja, ir viņi paši, ir arī viņiem padotie ļaudis, ka Bābeles ķēniņš par pārvaldnieku bija iecēlis Gedalju, tad tie devās pie Gedaljas uz Micpu, un tie bija: Ismaēls, Netanjas dēls, Johanans, Kareacha dēls, Seraja, Tanhumeta dēls no Netofas, un Jaāsanja, kāda Maāchatas iedzīvotāja dēls, —viņi un viņu vīri.
24. Un Gedalja viņiem un viņu vīriem ar zvērestu apstiprināja un sacīja: „Nebīstaities no kaldiešu ierēdņiem! Palieciet zemē un kalpojiet Bābeles ķēniņam, un jums klāsies labi!“
25. Bet septītajā mēnesi atnāca Ismaēls, Netanjas dēls, Ēlišamas dēla dēls, viņš bija ķēnišķīgas izcelsmes, un viņam bija līdzi desmit vīri; tie uzbruka Gedaljam un nogalināja viņu kopā ar jūdiem un kaldiešiem, kuņ bija pie viņa Micpā.
26. Tad cēlās visa tauta, no maza līdz lielam, līdz ar spēcīgo karavīru vadītājiem un devās uz Ēģipti, jo tie bijās no kaldiešiem.
27. Bet trīsdesmit septītajā gadā pēc tam, kad Jūdas ķēniņš Jojachīns bija aizvests gūstā, divpadsmitajā mēnesī, divdesmit septītajā mēneša dienā, tad Evil-Merodachs, Bābeles ķēniņš tanī gadā, kad viņš kļuva ķēninš, apžēloja Jūdas ķēniņu Jojachīnu un izlaida viņu no cietuma.
28. Un viņš runāja ar to laipnīgi un pacēla viņa sēdekli augstāk par visu ķēniņu sēdekļiem, kas bija pie viņa Bābelē.
29. Un viņš apmainīja tā cietumnieka apģērbu, un tas ēda vienmēr pie ķēniņa galda, kamēr viņš vēl dzīvoja.
30. Un tam nodalīja uzturam viņam pienācīgo daļu kā pastāvīgu devu, un tā tika viņam dota no ķēniņa puses ik dienas, kamēr viņš vēl dzīvoja, līdz viņa miršanas dienai.