2. Ķēniņu 4 NLB

1. Kāda sieva no praviešu dēlu sievām sauca uz Elīšu: “Tavs kalps, mans vīrs, ir miris, un tu zini, ka tavs kalps bijās Kunga! Bet nu nāk parādu piedzinējs, lai ņemtu manus divus bērnus par vergiem.”

2. Elīša sacīja viņai: “Kā lai tev palīdzu? Saki man, kas tev ir namā?” Viņa atbildēja: “Tavai kalponei nav nekā, tikai krūka eļļas.”

3. Viņš sacīja: “Ej un aizņemies traukus no visiem kaimiņiem – tukšus traukus, cik vien vari dabūt,

4. tad nāc atpakaļ, kopā ar saviem dēliem aizslēdz durvis aiz sevis, pildi traukus un pilnos liec malā.”

5. Un viņa aizgāja. Viņa aizslēdza durvis, dēli pienesa traukus, un viņa tos pildīja.

6. Kad visi trauki bija pilni, viņa sacīja savam dēlam: “Atnes vēl vienu trauku.” Tas atbildēja: “Trauku vairs nav.” Tad eļļa mitējās plūst.

7. Viņa gāja un izstāstīja to Dieva vīram. Tas sacīja: “Ej, pārdod eļļu un samaksā parādu, un jūs ar dēliem varēsiet dzīvot no tā, kas paliks pāri.”

8. Kādu dienu Elīša gāja uz Šūnēmu. Tur dzīvoja bagāta sieva, un tā deva viņam ēst. Katru reizi, kad viņš turp devās, viņš iegriezās pie tās paēst.

9. Viņa sacīja savam vīram: “Redzi, es zinu, ka tas, kurš te vienmēr iegriežas, ir svēts Dieva vīrs.

10. Uzcelsim mazu jumtistabu un liksim tur gultu, galdu, krēslu un gaismekli, un, ienācis pie mums, viņš varēs te apmesties.”

11. Kādu dienu viņš atnācis iegāja jumtistabā un atgūlās.

12. Viņš sacīja savam puisim Gēhazī: “Pasauc šūnēmieti!” Un tas viņu sauca, un tā ienāca.

13. Viņš sacīja puisim: “Teic jel viņai: redzi, tu gādā par mums un uzņemies visas rūpes; ko tu gribi, lai es tev daru? Vai tev ir kas runājams pie ķēniņa vai karaspēka virspavēlnieka?” Viņa atbildēja: “Man pietiek ar saviem ļaudīm!”

14. Viņš sacīja: “Ko tad lai viņai daru?” Gēhazī teica: “Viņai nav dēla, un viņas vīrs ir vecs.”

15. Tad viņš sacīja: “Pasauc viņu!” Tas viņu sauca, un tā nostājās durvīs.

16. Viņš sacīja: “Nākamajā gadā ap šo laiku tu turēsi rokās savu dēlu.” Viņa sacīja: “Nē, mans kungs, Dieva vīrs, nemelo savai kalponei!”

17. Taču sieva kļuva grūta un nākamajā gadā ap to pašu laiku dzemdēja dēlu, kā Elīša viņai bija teicis.

18. Kad bērns bija paaudzies, tas kādu dienu izgāja laukā pie sava tēva un pļāvējiem.

19. Viņš sacīja savam tēvam: “Vai, mana galva, mana galva!” Un tēvs teica savam kalpam: “Nes to pie viņa mātes!”

20. Tas aiznesa viņu pie mātes. Viņš sēdēja tai klēpī līdz dienas vidum un tad nomira.

21. Viņa uzgāja augšā, nolika to Dieva vīra gultā, aizvēra durvis un izgāja ārā.

22. Viņa pasauca savu vīru un sacīja: “Sūti pie manis, lūdzu, vienu no puišiem ar ēzeļmāti, es steigšos pie Dieva vīra un drīz būšu atpakaļ.”

23. Viņš sacīja: “Kādēļ tu šodien iesi pie viņa – nav ne jauns mēnesis, ne sabats!” Viņa atbildēja: “Būs labi!”

24. Viņa apsegloja ēzeļmāti un sacīja puisim: “Ved to, ej un neapstājies, līdz es teikšu.”

25. Tā viņa gāja un nonāca pie Dieva vīra Karmela kalnā. Dieva vīrs ieraudzīja viņu nākam un sacīja savam puisim Gēhazī: “Redzi, šūnēmiete!

26. Steidzies viņai pretī un saki: vai tev, tavam vīram un bērnam klājas labi?” Viņa atbildēja: “Viss ir labi!”

27. Tad viņa uzkāpa kalnā pie Dieva vīra un apkampa viņa kājas. Gēhazī nāca to padzīt, bet Dieva vīrs viņam teica: “Liec viņu mierā, jo viņas dvēsele ir sarūgtināta, bet Kungs to ir apslēpis un nav man sacījis.”

28. Un viņa teica: “Vai tad es lūdzu savam kungam, lai man ir dēls? Vai es neteicu, lai mani nemāna!”

29. Viņš sacīja Gēhazī: “Apjoz savus gurnus, ņem manu zizli un ej. Ja kādu satiec, nesveicini, un, ja kāds tevi sveicina, neatbildi. Liec manu zizli pie zēna sejas.”

30. Bet zēna māte sacīja: “Dzīvs Kungs! Dzīva tava dvēsele! Es neatstāšos no tevis!” Tad viņš cēlās un gāja tai līdzi.

31. Gēhazī bija aizgājis pirms viņiem un licis zizli pie zēna sejas, bet ne skaņas, ne maņas. Tad viņš griezās atpakaļ, satika Elīšu un teica: “Zēns nemostas!”

32. Elīša ienāca namā, un, redzi, zēns miris noguldīts viņa gultā.

33. Viņš ienāca, aizvēra durvis un lūdza Kungu.

34. Tad viņš uzgūlās bērnam, lika savu muti uz viņa mutes, savas acis uz viņa acīm, savas rokas uz viņa rokām un piekļāvās viņam. Un zēna miesa kļuva silta.

35. Viņš piecēlās un staigāja pa namu šurpu turpu, un atgriezies atkal uzgūlās zēnam. Tad zēns septiņas reizes nošķaudījās un atvēra acis.

36. Viņš pasauca Gēhazī un sacīja: “Sauc šūnēmieti!” Tas viņu pasauca. Kad tā ienāca, viņš teica: “Ņem savu dēlu!”

37. Tā pienāca, krita viņam pie kājām un zemojās. Tad viņa ņēma savu dēlu un izgāja ārā.

38. Elīša atgriezās Gilgālā. Zemē bija bads, un praviešu dēli sēdēja viņa priekšā. Tad viņš sacīja savam puisim: “Uzliec lielo katlu un vāri putru praviešu dēliem.”

39. Bet viens no viņiem izgāja laukā salasīt zaļumus. Viņš atrada savvaļas vīteni, savāca pilnu klēpi tā augļu un atnācis iegrieza tos putras katlā, jo tos nepazina.

40. Un viņi ielēja vīriem ēdienu. Kad tie nobaudīja putru, tie kliedza: “Katlā nāve, ak, Dieva vīrs!” Tā nebija ēdama.

41. Viņš sacīja: “Atnesiet miltus!” Viņš tos iebēra katlā un sacīja: “Lejiet ļaudīm, lai ēd!” Un katlā vairs nebija nekā slikta.

42. Tad kāds vīrs nāca no Baal-Šališas un savā maisā atnesa Dieva vīram jauno maizi – divdesmit miežu maizes un augļus. Elīša sacīja: “Dod ļaudīm, lai ēd!”

43. Viņa kalps sacīja: “Kas tas ir simts vīriem?!” Viņš atbildēja: “Dod ļaudīm, lai ēd, jo tā saka Kungs: tie ēdīs, un vēl atliks!”

44. Viņš cēla tiem priekšā, tie ēda, un vēl atlika, kā Kungs bija teicis.