2. Ķēniņu 6 NLB
1. Praviešu dēli sacīja Elīšam: “Redzi, šeit, kur mēs pie tevis dzīvojam, ir par šauru.
2. Iesim taču uz Jardānu, ņemsim katrs vienu baļķi un celsim tur mājokli!” Viņš atbildēja: “Ejiet.”
3. Bet viens teica: “Nāc, lūdzu, līdzi saviem kalpiem!” Viņš atbildēja: “Es iešu.”
4. Viņš gāja tiem līdzi, un, kad tie nonāca pie Jardānas, tur viņi cirta kokus.
5. Bet vienam, baļķi cērtot, dzelzs cirvis iekrita ūdenī. Tas iekliedzās: “Ak, mans kungs, cirvis bija palienēts!”
6. Dieva vīrs jautāja: “Kur tas iekrita?” Tas viņam parādīja to vietu, viņš nogrieza koku, iemērca tur, un dzelzs uzpeldēja.
Elīša sagūsta aramiešu karaspēku7. Viņš sacīja: “Velc to ārā.” Un tas izvilka.
8. Arāmas ķēniņš karoja pret Israēlu, viņš apspriedās ar saviem kalpiem un sacīja: “Mana apmetne būs tur un tur.”
9. Bet Dieva vīrs sūtīja pateikt Israēla ķēniņam: “Sargies iet garām šai vietai, jo tur staigā aramieši!”
10. Un Israēla ķēniņš sūtīja uz vietu, par kuru viņu bija brīdinājis Dieva vīrs, un tā viņš pasargāja sevi ne vienu reizi vien.
11. Tādēļ Arāmas ķēniņš satraukumā sasauca savus kalpus un sacīja: “Vai jūs man nepateiktu, kurš no mums ir uz vienu roku ar Israēla ķēniņu?!”
12. Tad kāds no viņa kalpiem sacīja: “Tā nav, mans kungs, ķēniņ, Israēla pravietis Elīša atstāsta Israēla ķēniņam to, ko tu runā savā guļamistabā.”
13. Un viņš sacīja: “Ejiet un lūkojiet, kur viņš ir, un es likšu viņu sagūstīt!” Un ķēniņam pastāstīja: “Redzi, viņš ir Dotānā!”
14. Tad viņš sūtīja uz turieni zirgus un kararatus, un spēcīgu karaspēku. Naktī tie nāca un aplenca pilsētu.
15. Dieva vīra kalps piecēlās agri no rīta, izgāja ārā, un, redzi, visapkārt pilsētai bija karaspēks, zirgi un kararati! Tad puisis Elīšam teica: “Ak, mans kungs! Ko darīsim?”
16. Bet viņš atbildēja: “Nebaidies, jo mūsējo ir vairāk nekā viņējo.”
17. Elīša lūdza: “Kungs, atver jel viņa acis, lai viņš redz!” Un Kungs atvēra puiša acis, un viņš redzēja, un redzi – viss kalns ap Elīšu pilns zirgu un uguns ratu!
18. Kad aramieši sanāca ap viņu, Elīša lūdza Kungu un sacīja: “Sit jel šos ļaudis ar aklumu!” Un viņš tos sita ar aklumu, kā Elīša bija lūdzis.
19. Tad Elīša tiem sacīja: “Šis nav īstais ceļš, un šī nav īstā pilsēta, nāciet man līdzi, un es jūs aizvedīšu pie tā vīra, kuru jūs meklējat.” Un viņš tos aizveda uz Samariju.
20. Kad tie nonāca Samarijā, Elīša sacīja: “Kungs, atver tiem acis, lai tie redz!” Un Kungs atvēra tiem acis, un tie ieraudzīja, ka atrodas Samarijā!
21. Kad Israēla ķēniņš tos ieraudzīja, viņš sacīja Elīšam: “Tēvs, vai lai tos nokauju?”
22. Viņš atbildēja: “Nē, nenokauj tos! Vai tad tu tos esi sagūstījis ar savu loku un zobenu, ka gribi nokaut? Cel tiem priekšā maizi un ūdeni, lai tie ēd un dzer un tad lai dodas atpakaļ pie sava kunga!”
Bads aplenktajā Samarijā23. Un ķēniņš tiem sarīkoja lielu mielastu, tie ēda un dzēra, un tad viņš tos atlaida, un tie gāja pie sava kunga. Tad aramiešu sirotāji vairs nenāca Israēla zemē.
24. Pēc tam Arāmas ķēniņš Ben-Hadads savāca visu savu karaspēku, gāja un aplenca Samariju.
25. Samarijā sākās liels bads. Aplenkums turpinājās, līdz ēzeļa galva maksāja astoņdesmit sudraba gabalus un ceturtdaļmērs lauka sīpolu – piecus sudraba gabalus.
26. Reiz, kad ķēniņš izgāja uz mūra, kāda sieva kliedza: “Palīdzi man, kungs, ķēniņ!”
27. Viņš sacīja: “Ja Kungs tev nepalīdz, ko lai es tev palīdzu? Vai ar kaut ko no klona vai vīnspaida?”
28. Tad ķēniņš viņai jautāja: “Ko tu vēlies?” Viņa atbildēja: “Viena sieva man teica: dod savu dēlu – ēdīsim to šodien, bet manu dēlu ēdīsim rīt.
29. Un mēs izvārījām manu dēlu un apēdām, bet nākamajā dienā es viņai teicu: dod savu dēlu, un ēdam to, bet viņa savu dēlu ir noslēpusi!”
30. Kad ķēniņš dzirdēja sievas sacīto, viņš saplēsa drānas. Viņš gāja pa mūri, un tauta redzēja, un redzi – viņam uz kailas miesas maiss!
31. Un viņš sacīja: “Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, ja šodien Elīšas, Šāfāta dēla, galva paliks viņam uz pleciem!”
32. Bet Elīša sēdēja savā namā, un pie viņa bija vecajie. Un ķēniņš sūtīja turp kādu vīru. Pirms sūtnis ienāca, Elīša sacīja vecajiem: “Vai redzat, šis slepkavas dēls sūta nocirst man galvu! Kad sūtnis nāks, aizveriet durvis un turiet tās ciet! Vai tik aiz viņa jau nav dzirdami viņa kunga soļi?”
33. Kamēr vēl viņš ar tiem runāja, redzi, ķēniņš nāca pie viņa un sacīja: “Redzi, šis ļaunums nāk no Kunga! Ko man vēl cerēt uz Kungu?”