2. Samuēla 12 LG8
1. Un Tas Kungs sūtīja Nātanu pie Dāvida. Un tas gāja pie viņa un uz to sacīja: divi vīri bija vienā pilsētā, viens bagāts un otrs nabags.
2. Un bagātam bija ļoti daudz avju un vēršu.
3. Bet nabagam nebija it nekā kā viens vienīgs jēriņš, ko viņš bija pircis un uzaudzinājis, un tas pie viņa bija uzaudzis kopā ar viņa bērniem; tas ēda no viņa kumosa un dzēra no viņa biķera un gulēja viņa klēpī un bija viņam tā kā bērns.
4. Kad nu pie bagātā vīra atnāca ceļinieks, tad tam bija žēl ņemt no savām avīm un no saviem vēršiem, ko laba sataisīt ceļiniekam, kas pie viņa bija atnācis, un viņš ņēma nabaga vīra jēriņu un to sataisīja vīram, kas pie viņa bija atnācis.
5. Tad Dāvids dusmās iedegās pret to vīru varen ļoti un viņš sacīja uz Nātanu: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs, vīrs, kas to darījis, pelnījis nāvi.
6. Un jēru tam būs četrkārtīgi atdot, tāpēc ka viņš tā darījis un ka nav žēlojis.
7. Tad Nātans sacīja uz Dāvidu: tu esi tas vīrs. Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es tevi par ķēniņu esmu svaidījis Israēlim, un tevi esmu izpestījis no Saula rokas,
8. Un tev esmu devis tava kunga namu, un tava kunga sievas tavā klēpī, un Es tev esmu devis arī Israēla un Jūda namu. Un ja tas vēl nepietiek, tad Es šo un to vēl gribēju pielikt.
9. Kāpēc tu tad Tā Kunga vārdu esi laidis pār galvu, darīdams, kas ļauns priekš Viņa acīm? Hetieti Ūriju tu esi nokāvis ar zobenu un viņa sievu sev ņēmis par sievu, bet viņu tu esi nokāvis ar Amona bērnu zobenu.
10. Nu tad zobens neatstāsies no tava nama ne mūžam, tāpēc ka tu Mani esi nicinājis un hetieša Ūrijas sievu ņēmis sev par sievu.
11. Tā saka Tas Kungs: redzi, Es vedīšu nelaimi pār tevi no tava paša nama un ņemšu tavas sievas tavu acu priekšā un tās došu tavam tuvākam; tas pie tavām sievām gulēs pašā saulē.
12. Jo tu to esi darījis slepeni, bet Es to darīšu visa Israēla priekšā un pašā saulē.
13. Tad Dāvids sacīja uz Nātanu: es esmu grēkojis pret To Kungu. Un Nātans sacīja uz Dāvidu: tad nu Tas Kungs arī tavus grēkus ir atņēmis; tev nebūs mirt.
14. Tomēr tāpēc ka tu caur šo lietu Tā Kunga ienaidniekiem esi devis tiešām iemeslu zaimot, tad arī dēlam, kas tev dzimis, būs mirt.
15. Un Nātans gāja savā namā. Un Tas Kungs sita bērnu, ko Ūrijas sieva Dāvidam bija dzemdējusi, ka tas palika ļoti slims.
16. Un Dāvids meklēja Dievu par to bērnu, un Dāvids gavēja un iegāja un gulēja par nakti pie zemes.
17. Tad visi viņa nama vecaji gāja pie viņa un viņu gribēja uzcelt no zemes, bet viņš negribēja un neēda maizes ar tiem.
18. Un septītā dienā bērns nomira. Un Dāvida kalpi bijās viņam sacīt, ka bērns miris. Jo tie sacīja: redzi, kamēr bērns vēl bija dzīvs, tad mēs ar viņu runājām, un viņš negribēja mūsu balsi klausīt, kā tad lai viņam sakām, ka bērns miris, lai viņš nepadara ko ļauna?
19. Bet Dāvids redzēja, ka viņa kalpi klusiņām savā starpā runāja, un Dāvids manīja, ka bērns miris. Un Dāvids sacīja uz saviem kalpiem: vai bērns miris? Un tie sacīja: miris.
20. Tad Dāvids cēlās no zemes un mazgājās un svaidījās un pārmija savas drēbes un gāja Tā Kunga namā un pielūdza. Pēc viņš nāca savā namā un pavēlēja, lai viņam maizi ceļ priekšā, un ēda.
21. Tad viņa kalpi uz viņu sacīja: kas tas ir, ko tu dari? Kad bērns bija dzīvs, tad tu gavēji un raudāji, un kad nu bērns miris, tad tu celies un ēdi maizi?
22. Un viņš sacīja: kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju, kas var zināt, vai Tas Kungs par mani neapžēlosies, ka bērns paliek dzīvs.
23. Bet kad tas nu miris, kāpēc man būs gavēt? Vai es to vēl varēšu vest atpakaļ? Es gan iešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ negriezīsies.
24. Un Dāvids iepriecināja Batsebu, savu sievu, un iegāja pie tās un gulēja pie tās. Un tā dzemdēja dēlu un tas nosauca viņa vārdu Salamans. Un Tas Kungs to mīlēja.
25. Un viņš deva pavēli caur pravieti Nātanu, un šis nosauca viņa vārdu JedidJa (t.i. Dieva mīlēts) Tā Kunga dēļ.
26. Un Joabs karoja pret Rabu, Amona bērnu pilsētu, un ieņēma ķēniņa pilsētu.
27. Tad Joabs sūtīja vēstnešus pie Dāvida un sacīja: es pret Rabu esmu karojis un pilsētas lejas daļu jau ieņēmis.
28. Tad nu sapulcini atlikušos ļaudis un apmeties pret pilsētu un ieņem to, lai es neieņemu pilsētu, un slava par to lai nepaliek man.
29. Tad Dāvids sapulcināja visus ļaudis un nogāja uz Rabu un karoja pret to un to ieņēma,
30. Un ņēma viņu ķēniņa kroni no viņa galvas, tam svars bija viens talents zelta un dārgu akmeņu, un tas Dāvidam tapa likts uz galvu; viņš arī ļoti lielu laupījumu izveda no pilsētas.
31. Un ļaudis, kas tur bija, viņš izveda un tos lika apakš zāģiem un apakš kuļamiem dzelzs ruļļiem un apakš dzelzs cirvjiem, un tos lika ķieģeļu cepļos. Tā viņš darīja visām Amona bērnu pilsētām. Un Dāvids un visi ļaudis griezās atpakaļ uz Jeruzālemi.