2. Samuēla 13 LG8

1. Un notikās pēc tam, Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, Tamāra vārdā, un Amnons, Dāvida dēls, to iemīlēja.

2. Un Amnons gauži nobēdājās savas māsas Tamāras dēļ, un viņa bija jaunava, tā ka Amnonam rādījās grūta lieta, viņai ko darīt.

3. Bet Amnonam bija draugs, ar vārdu Jehonadabs, Šimus, Dāvida brāļa, dēls, un Jehonadabs bija ļoti gudrs vīrs.

4. Tas uz viņu sacīja: kāpēc tu tāds izdilis, tu ķēniņa dēls, un jo dienas jo vairāk? Vai to man negribi sacīt? Tad Amnons uz viņu sacīja: es mīlu Tamāru, sava brāļa Absaloma māsu.

5. Un Jehonadabs uz to sacīja: gulies savā gultā un izliecies slims. Kad nu tavs tēvs nāk, tevi apraudzīt, tad saki uz to, lai jel mana māsa, Tamāra, nāk un man dod maizes ēst un taisa manu acu priekšā ēdienu, ka es to redzu un ēdu no viņas rokas.

6. Tad Amnons gūlās un izlikās slims. Kad nu ķēniņš nāca, viņu apraudzīt, tad Amnons sacīja uz ķēniņu: lai jel mana māsa Tamāra nāk, un sataisa kādus divus raušus manu acu priekšā, ka es ēdu no viņas rokas.

7. Tad Dāvids sūtīja namā pie Tamāras un sacīja: ej jel Amnona, sava brāļa, namā un taisi viņam ēdienu.

8. Un Tamāra nogāja Amnona, sava brāļa namā, un viņš gulēja gultā. Un tā ņēma mīklu un mīcīja un taisīja raušus viņa acu priekšā un cepa raušus.

9. Un viņa ņēma pannu un no tās izlika viņa priekšā, bet viņš liedzās ēst. Tad Amnons sacīja: lai visi no manis iziet ārā. Tad visi izgāja ārā no viņa.

10. Tad Amnons sacīja uz Tamāru: nes man ēdienu istabā, ka es ēdu no tavas rokas. Tad Tamāra ņēma raušus, ko bija taisījusi, un nesa tos savam brālim Amnonam istabā.

11. Kad tā tos nu viņam pienesa, ka ēstu, tad viņš to sagrāba un uz to sacīja: nāc šurp, guli pie manis, mana māsa.

12. Bet viņa uz to sacīja: nē, mans brāli, nepiesmej mani, jo tā tas nepieklājās Israēlā, - nedari tādu trakumu.

13. Jo kur es paliktu ar savu kaunu? Un tu būtu kā ģeķis Israēlā. Bet runā jel ar ķēniņu, jo viņš mani tev neliegs.

14. Bet tas viņas balsij negribēja klausīt, bet stiprāks būdams nekā viņa to piesmēja un piegulēja.

15. Pēc Amnons viņu nīdēdams ienīdēja; un naids, ar ko viņš to ienīdēja, bija lielāks nekā mīlestība, ar ko viņš to bija mīlējis. Un Amnons uz to sacīja: celies un ej projām.

16. Tad viņa uz to sacīja: ne tā! Šis ļaunums būtu lielāks nekā pirmais, ko tu man darījis, ka tu mani izdzen. Bet viņš tai negribēja klausīt.

17. Un viņš sauca savu puisi, kas viņam kalpoja, un sacīja: izraidi jel šo no manis ārā un aizslēdz durvis aiz viņas.

18. Un viņai bija svārki ar piedurknēm, jo ar tādiem uzvalkiem ķēniņa meitas ģērbās, kas bija jaunavas. Un kad viņa sulainis to bija izraidījis un durvis aiz viņas aizslēdzis,

19. Tad Tamāra meta pelnus uz savu galvu un saplēsa svārkus ar piedurknēm, kas tai bija mugurā, un lika savu roku uz savu galvu un gāja apkārt brēkdama.

20. Un viņas brālis Absaloms uz to sacīja: vai tavs brālis Amnons pie tevis bija? Nu tad, mana māsa, cieti klusu, viņš ir tavs brālis, neņem šo lietu tā pie sirds. Tā Tamāra palika atstāta sava brāļa Absaloma namā.

21. Un kad ķēniņš Dāvids visu šo dzirdēja, tad viņš ļoti apskaitās. Bet Absaloms nerunāja ar Amnonu nedz ļaunu nedz labu.

22. Jo Absaloms ienīdēja Amnonu par to, ka šis bija piesmējis Tamāru, viņa māsu.

23. Un pēc kādiem diviem gadiem Absalomam bija avju cirpšana BaālHacorā pie Efraīma. Un Absaloms aicināja visus ķēniņa bērnus.

24. Un Absaloms nāca pie ķēniņa un sacīja: redzi jel, nu tavam kalpam ir avju cirpšana, kaut ķēniņš ar saviem kalpiem nāktu pie sava kalpa.

25. Bet ķēniņš sacīja uz Absalomu: nē, mans dēls, visi mēs neiesim, ka tevi neapgrūtinājam. Un viņš gan to lūdza, bet tas negribēja iet, bet viņu svētīja.

26. Tad Absaloms sacīja: ja tu negribi, tad lai jel mans brālis Amnons mums nāk līdz. Bet ķēniņš uz to sacīja: kāpēc lai tas iet līdz?

27. Un kad Absaloms viņu vēl vairāk lūdza, tad viņš Amnonu tam laida līdz ar visiem ķēniņa bērniem.

28. Un Absaloms pavēlēja saviem puišiem un sacīja: raugāt jel, kad Amnona sirds būs priecīga no vīna, un es uz jums sacīšu: kaujiet Amnonu, - tad nokaujiet viņu, nebīstaties, jo es jums to esmu pavēlējis; turaties stipri un esat droši vīri!

29. Un Absaloma puiši darīja Amnonam, kā Absaloms bija pavēlējis. Tad visi ķēniņa bērni cēlās un metās ikkatrs uz savu zirgēzeli un bēga.

30. Un tiem vēl ceļā esot, vēsts nāca pie Dāvida, un tur sacīja: Absaloms nokāvis visus ķēniņa bērnus, ka neviens no tiem nav atlicis.

31. Tad ķēniņš cēlās un saplēsa savas drēbes un metās pie zemes, un visi viņa kalpi stāvēja ar saplēstām drēbēm.

32. Un Jehonadabs, Šimus, Dāvida brāļa, dēls atbildēja un sacīja: nedomā, mans kungs, ka visi jaunekļi, ķēniņa dēli, ir nokauti, bet Amnons vien ir miris. Jo Absaloms to ir apņēmies no dienas, kad tas bija piesmējis viņa māsu Tamāru.

33. Un lai nu mans kungs, ķēniņš, šo lietu tā neņem pie sirds, domādams, visus ķēniņa bērnus esam mirušus, jo Amnons vien ir miris. Un Absaloms bēga.

34. Un sargs pacēla savas acis un skatījās, un redzi, daudz ļaudis nāca pa ceļu aiz viņa gar kalnu.

35. Un Jehonadabs sacīja uz ķēniņu: redzi, ķēniņa bērni nāk, tā kā tavs kalps sacījis, tā ir.

36. Un kad viņš bija beidzis runāt, redzi, tad ķēniņa dēli nāca un pacēla savu balsi un raudāja. Arī ķēniņš un visi viņa kalpi raudāja varen lielas raudas.

37. Un Absaloms bēga un gāja pie Talmaja, Amihuda dēla, Gešuras ķēniņa. Bet (Dāvids) žēlojās pēc sava dēla katru dienu.

38. Un Absaloms bēga un gāja uz Gešuru, tur viņš sabija trīs gadus.

39. Un tas ķēniņu Dāvidu noturēja iziet pret Absalomu, jo viņš jau bija iepriecināts par Amnonu, ka tas miris.