2. Samuēla 13 LTV1965
1. Un pēc tam notika sekojošais: Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, vārdā Tamāra; tajā iemīlējās Amnons, cits Dāvida dēls.
2. Un Amnons ļoti nobēdājās aiz savas mīlestības uz savu pusmāsu Tamāru, tā ka viņš pakka slims, jo viņa bija vēl jaunava, un Amnonam šķita pilnīgi neiespējami viņai kaut kā tuvoties.
3. Bet Amnonam bija draugs, vārdā Jonadabs, Simeas dēls, kas savukārt bija Dāvida brālis, un šis Jonadabs bija ļoti gudrs vīrs.
4. Un tas viņam jautāja: „Kādēļ tu, ķēniņa dēls, jo dienas jo vairāk izdilsti? Vai tu negribi man to uzticēt?“ Tad Amnons viņam atbildēja: „Es mīlu Tamāru, sava brāļa Absaloma māsu.“
5. Tad Jonadabs viņam sacīja: iegulies savā guļas vietā un izliecies slims. Kad nu tavs tēvs nāks tevi apraudzīt, tad saki viņam: Lūdzu, lai atnāk mana māsa Tamāra un lai viņa mani stiprina ar maizi un slimnieka ēdienu, kas sagatavots, man pašam to redzot, lai to, ko es pats redzu, es ēstu no viņas rokas!“
6. Tad Amnons iegūlās un izlikās slims; kad nu ķēniņš nāca viņu apraudzīt, tad Amnons sacīja ķēniņam: „Lūdzams atsūti manu māsu Tamāru, un viņa lai sagatavo manu acu priekšā kādus divus raušus sirds stiprināšanai, ka es tos apēdu no viņas rokas!“
7. Tad Dāvids sūtīja namā pie Tamāras un lika viņai sacīt: „Noej sava brāļa Amnona namā un sagatavo viņam slimnieka ēdienu!“
8. Un Tamāra nogāja sava brāļa Amnona namā, un viņš gulēja savā guļas vietā. Un viņa ņēma vēl nenorūgušu mīklu, samīcīja to viņam pašam redzot, sagatavoja raušus un tos cepa.
9. Tad viņa ņēma pannu un cēla tos viņam priekšā; bet viņš liedzās ēst un pavēlēja, lai visi ļaudis iziet ārā no istabas. Kad nu visi, kuri bija pie viņa, to bija atstājuši,
10. Tad Amnons sacīja Tamārai: „Ienes manu slimnieka ēdienu iekšējās telpās, lai es tur ēdu no tavas rokas.“ Un Tamāra ņēma raušus, ko viņa bija izcepusi, un ienesa tos savam brālim Amnonam iekštelpās.
11. Bet kad viņa tos viņam pienesa, lai tas ēstu, tad viņš to sagrāba un tai sacīja: „Nāc, guli ar mani, mīļā māsa!“
12. Bet viņa tam sacīja: „Nē, mans brāli! Nepiesmej mani! Jo tādas lietas neklājas darīt Israēlā! Nedari tādu negantību!
13. Un es pati, —kur lai es ietu ar savu kaunu? Un tu pats kļūtu līdzīgs nelgām Israēlā! Labāk tad jau parunā ar ķēniņu, viņš mani tev neliegs.“
14. Bet viņš negribēja paklausīt viņas balsi, un, būdams stiprāks par viņu, to izvaroja un piegulēja.
15. Pēc tam Amnonu pēkšņi pārņēma dziļš pretīgums pret Tamāru, tā ka nepatiksme, ko viņš sajuta pret to, bija vēl spēcīgāka par neseno mīlestību. Tāpēc Amnons tai uzkliedza: „Celies un ej prom!“
16. Bet tad viņa sacīja: „Ne tā, mans brāli! Tad jau šis ļaunums būtu vēl lielāks nekā tas pirmais, ko tu man nodarīji, ja tu mani dzen projām!“ Bet viņš negribēja tai klausīt.
17. Un viņš pasauca savu puisi, kas viņam kalpoja, un tam pavēlēja: „Izraidi viņu prom no manis ārā uz ielas un aizslēdz durvis aiz viņas ciet!“
18. Bet viņai bija mugurā tērps ar piedurknēm, jo tā ģērbās ķēniņa meitas tik ilgi, kamēr tās bija vēl neprecētas. Kad nu viņa kalps to bija izvedis ārā uz ielas un durvis aiz viņas aizslēdzis,
19. Tad Tamāra kaisīja pīšļus uz savu galvu, saplēsa tērpu ar piedurknēm, kas tai bija mugurā, lika rokas uz savu galvu, un staigāja apkārt vaimanādama.
20. Tad viņas brālis Absaloms tai sacīja: „Vai tavs brālis Amnons nebija kopā ar tevi? Bet nu tagad, mana māsa, ciet klusu! Viņš ir tavs brālis, neņem pārāk pie sirds šo notikumu!“ Tā Tamāra palika vientuļa dzīvot sava brāļa Absaloma namā.
21. Kad ķēniņš Dāvids visus šos notikumus dzirdēja, tad viņš ļoti apskaitās.
22. Bet Absaloms nesacīja Amnonam nedz kaut ko ļaunu, nedz arī ko labu, jo Absaloms ienīda Amnonu, tādēļ ka tas bija licis negodā viņa māsu Tamāru.
23. Tad notika, ka pēc diviem pilniem gadiem Absalomam bija avju cirpšana Baāl-Hacorā, kas ir Ēfraima tuvumā, un Absaloms aicināja turp visus ķēniņa dēlus.
24. Absaloms nāca arī pie ķēniņa un sacīja: „Redzi, nu tavam kalpam ir avju cirpšana; kaut ķēniņš nāktu ar saviem pavadoņiem pie sava kalpa!“
25. Bet ķēniņš atbildēja Absalomam: „Nē, mans dēls! Mēs taču nevaram visi iet, ka mēs nekļūstam tev par apgrūtinājumu.“ Un viņš centās ar varu to pierunāt, bet ķēniņš negribēja iet un to svētīja.
26. Tad Absaloms sacīja: „Ja tu negribi, tad lai ar mums kopā nāk mans brālis Amnons!“ Un ķēniņš viņam jautāja: „Kādēļ viņam būtu jāiet ar tevi?“
27. Kad nu Absaloms ar varu pastāvēja uz savu lūgumu, tad viņš atļāva Amnonam un visiem ķēniņa dēliem iet tam līdzi.
28. Tad Absaloms pavēlēja saviem puišiem, sacīdams: „Uzmaniet to brīdi, kad Amnona sirds būs līksma kļuvusi no vīna, un es jums uzsaukšu: Sitiet Amnonu! Tad nogaliniet viņu, nebīstaities! Jo es tas esmu, kas jums to pavēlējis; esiet drosmīgi un turieties kā varonīgi vīri!“
29. Un Absaloma puiši darīja Amnonam, kā Absaloms bija pavēlējis; tad visi ķēniņa dēli cēlās un metās ikviens uz savu mūli un bēga.
30. Un tiem vēl ceļā atrodoties, baumas jau bija nonākušas pie Dāvida, kas vēstīja: „Absaloms ir nositis visus ķēniņa dēlus, ka neviens pats no tiem nav palicis pie dzīvības.“
31. Tad ķēniņš piecēlās un saplēsa savas drēbes, un viņš metās pie zemes; ari visi viņa galma ļaudis, kas pie viņa atradās, saplēsa savas drēbes.
32. Tad vārdu ņēma Jonadabs, Šimeas dēls, Dāvida brāļa dēls, un viņš sacīja: „Mans kungs, nedomā, ka visi jaunekļi, ķēniņa dēli, ir nogalināti! Nē, bet vienīgi Amnons ir miris, jo Absaloms to bija apņēmies nogalināt jau kopš tās dienas, kad tas bija piesmējis viņa māsu Tamāru.
33. Un lai nu tagad mans kungs un ķēniņš neņem šo lietu tā pie sirds, ja saka, ka visi ķēniņa dēli ir beigti, jo vienīgi Amnons ir miris!“
34. Bet Absaloms bēga. Un zēns, kas bija nolikts par sargu, pacēla savas acis un skatījās, un redzi, viņš ieraudzīja nākam daudz ļaužu, kas nāca pa ceļu cits aiz cita no kalna puses.
35. Tad Jonadabs sacīja ķēniņam: „Redzi, tur nāk ķēniņa dēli! Tiešām, kā tavs kalps ir sacījis, tā tas ari ir noticis!“
36. Un tiklīdz viņš bija pabeidzis runāt, tad, redzi, nāca ķēniņa dēli un tie pacēla savas balsis un raudāja; un ari ķēniņš līdz ar visiem galma ļaudīm raudāja varen lielā raudāšanā.
37. Bet Absaloms bēga un nonāca pie Talmaja, Amihuda dēla, Gešūras ķēniņa. Bet pats Dāvids sēroja par savu dēlu Amnonu visu to laiku.
38. Pēc tam, kad Absaloms bija aizbēdzis uz Gešūru, viņš palika tur trīz gadus.
39. Bet ķēniņš Dāvids pamazām mitējās dusmoties par Absalomu, jo viņš pa to laiku bija samierinājies Amnona dēļ, ka tas bija miris.