2. Samuēla 15 NLB

1. Pēc tam Abšāloms sagādāja sev kararatus, zirgus un piecdesmit skrējējus – lai skrien viņam pa priekšu.

2. Abšāloms cēlās agri un nostājās pie ceļa, kas veda uz pilsētu. Ikvienu vīru, kas nāca pie ķēniņa iztiesāt kādu strīdu, Abšāloms pasauca un vaicāja: “No kādas pilsētas tu esi?” Kad tas atbildēja: tavs kalps ir no tādas un tādas Israēla cilts, –

3. Abšāloms tam teica: “Redzi, tava lieta ir taisna un pareiza, bet pie ķēniņa tevi neviens neuzklausīs.”

4. Abšāloms sacīja: “Ja mani ieceltu šai zemei par tiesnesi, tad ikvienam, kas strīdus dēļ nāktu pie manis, es spriestu tiesu pēc taisnības.”

5. Kad kāds pienāca, lai zemotos viņam, viņš izstiepa roku, satvēra to un skūpstīja.

6. Tā Abšāloms rīkojās ar visiem israēliešiem, kas nāca pie ķēniņa uz tiesu – Abšāloms zaga Israēla vīru sirdis.

7. Kad Abšālomam bija apritējuši četrdesmit gadi, viņš teica ķēniņam: “Ļauj jel man doties uz Hebronu un izpildīt solījumu, ko esmu devis Kungam.

8. Dzīvodams Arāma Gešūrā, tavs kalps deva solījumu: ja tiešām Kungs pārvedīs mani Jeruzālemē, tad es viņam kalpošu.”

9. Ķēniņš viņam teica: “Ej ar mieru!” Un viņš cēlās un gāja uz Hebronu.

10. Abšāloms slepus sūtīja visām Israēla ciltīm ziņu: “Tiklīdz izdzirdēsiet raga skaņu, sauciet: Abšāloms ir ķēniņš Hebronā!”

11. Abšālomam līdzi gāja divi simti vīru no Jeruzālemes, kas bija aicināti. Tie gāja bez viltus, neko no tā visa nezinādami.

12. Pa to laiku, kamēr Abšāloms pienesa upurus, viņš sūtīja pēc Dāvida padomdevēja gīlonieša Ahītofela uz viņa pilsētu Gilo. Sazvērestība bija plaša, un aizvien vairāk ļaužu pievienojās Abšālomam.

13. Pie Dāvida ieradās ziņnesis un teica: “Israēla vīru sirdis ir ar Abšālomu.”

14. Dāvids sacīja visiem saviem kalpiem, kas bija pie viņa Jeruzālemē: “Celieties, bēgsim! – jo neviens no mums neizglābsies no Abšāloma. Steidzieties projām, pirms viņš mūs pārsteidz – viņš mums uzgrūdīs postu un pilsētu izkaus ar zobenu!”

15. Ķēniņa kalpi atbildēja ķēniņam: “Lai ko mūsu kungs, ķēniņš, izvēlētos, tavi kalpi ir ar tevi!”

16. Ķēniņš devās prom un viss viņa nams tam pa pēdām, un ķēniņš atstāja desmit blakussievas pieskatīt māju.

17. Ķēniņš gāja un visi ļaudis tam pa pēdām, un pie galējā nama tie apstājās.

18. Visi viņa kalpi nogāja viņam garām – visi krētieši un peletieši, un visi gatieši – seši simti vīru, kas bija nākuši viņam līdzi no Gatas, soļoja garām ķēniņam.

19. Ķēniņš teica gatietim Itajam: “Kāpēc arī tev nākt ar mums? Atgriezies, paliec pie tā ķēniņa, jo tu esi svešinieks un bēglis no savas zemes.

20. Tikai vakar tu esi atnācis, vai jau šodien man likt tev doties mums līdzi bēgļu gaitās? Es eju savu ceļu, bet tu atgriezies un pievienojies saviem brāļiem. Žēlastība un uzticība ar tevi!”

21. Itajs atbildēja ķēniņam: “Dzīvs Kungs un dzīvs mans kungs, ķēniņš! – Lai kur būtu mans kungs, ķēniņš, – vai nāvē, vai dzīvībā, tur būs arī tavs kalps!”

22. Dāvids teica Itajam: “Nāc un soļo uz priekšu!” Un gatietis Itajs soļoja viņam garām un visi viņa ļaudis, un visi mazie bērni, kas bija kopā ar viņu.

23. Visa zeme raudāja skaļā balsī, kad ļaudis soļoja garām ķēniņam. Ķēniņš šķērsoja Kidronas strautu, un tad pāri gāja visi ļaudis, dodamies ceļā uz tuksnesi.

24. Un, redzi, arī Cādoks līdz ar visiem levītiem, kas nesa Dieva derības šķirstu, – viņi novietoja Dieva šķirstu, un Ebjātārs bija uzkāpis augšā, kamēr visi ļaudis atstāja pilsētu.

25. Ķēniņš teica Cādokam: “Nes Dieva šķirstu atpakaļ uz pilsētu. Ja esmu guvis Kunga vēlību, viņš ļaus man atgriezties un skatīt gan to, gan viņa mājvietu.

26. Bet, ja viņš sacīs: tu esi man netīkams! – tad es esmu šeit, lai viņš man dara, kā uzskata par labu.”

27. Un vēl ķēniņš teica priesterim Cādokam: “Zini, ko, atgriezies pilsētā ar mieru un tāpat tavs dēls Ahīmaacs un Ebjātāra dēls Jonatāns – abi jūsu dēli lai iet jums līdzi.

28. Redziet, es gaidīšu pie tuksneša pārejām, līdz saņemšu ziņu no jums.”

29. Cādoks un Ebjātārs nogādāja Dieva šķirstu atpakaļ Jeruzālemē un arī paši palika tur.

30. Bet Dāvids kāpa augšup pa Olīvkalna nogāzi, kāpa raudādams. Galva tam bija apsegta, un viņš gāja basām kājām. Un visi ļaudis, kas ar viņu, kāpa augšup, galvas apseguši un raudādami.

31. Dāvidam pastāstīja: “Ahītofels ir starp sazvērniekiem kopā ar Abšālomu.” Dāvids teica: “Kungs, jel padari muļķīgu Ahītofela padomu!”

32. Kad Dāvids sasniedza virsotni, kur viņi zemojās Dievam, redzi, arkietis Hūšajs nāca viņam pretī pārplēstā apģērbā, un pīšļi tam bija uz galvas.

33. Dāvids viņam teica: “Ja tu nāksi man līdzi, tu būsi man par nastu,

34. bet, ja atgriezīsies pilsētā un teiksi Abšālomam: es būšu tavs kalps, ķēniņ! Es kalpoju tavam tēvam līdz šim, un tagad es kalpošu tev, – tu sagrozīsi Ahītofela padomu man par labu.

35. Vai tad tur kopā ar tevi nebūs priesteri Cādoks un Ebjātārs? Visu, ko dzirdēsi runājam ķēniņa namā, tu pastāsti priesteriem Cādokam un Ebjātāram.

36. Redzi, abi viņu dēli tur ir kopā ar viņiem – Cādoka Ahīmaacs un Ebjātāra Jonatāns. Ar viņiem sūtiet man visas ziņas, ko uzzināsiet!”

37. Un Dāvida draugs Hūšajs atgriezās pilsētā tobrīd, kad Abšāloms nāca iekšā Jeruzālemē.