2. Samuēla 16 NLB
1. Kad Dāvids bija mazliet pagājis no virsotnes, redzi, viņam pretī nāca Mefībošeta kalps Ciba ar apseglotu ēzeļu pāri, kam uzkrautas divi simti maizes, simts rozīņu plāceņu un vasaras augļu un vīna maiss.
2. Ķēniņš prasīja Cibam: “Kas tas tev tur ir?” Viņš sacīja: “Ēzeļi ķēniņa namam, ko jāt, maize un vasaras augļi puišiem, ko ēst, un vīns, ko dzert tuksnesī pagurušajiem.”
3. Tad ķēniņš vaicāja: “Kur tava kunga dēls?” Ciba sacīja ķēniņam: “Viņš palika Jeruzālemē, jo viņš domā: šodien Israēla nams man atdos mana tēva valdīšanu!”
Šimī lād Dāvidu4. Ķēniņš sacīja Cibam: “Lai tad viss, kas pieder Mefībošetam, ir tavs!” Ciba atbildēja: “Es zemojos! Lai gūstu tavu vēlību, mans kungs, ķēniņ!”
5. Ķēniņš Dāvids nonāca līdz Bahūrīmai, un, redzi, no turienes nāca kāds vīrs no Saula dzimtas, vārdā Šimī, Gēras dēls, – nāca un lādēt lādējās!
6. Viņš meta ar akmeņiem Dāvidam un visiem ķēniņa Dāvida kalpiem, kaut turpat bija visi ļaudis un visi Dāvida spēkavīri!
7. Lādēdams Šimī sacīja: “Ej vien, ej, tu slepkavniek un nelieti!
8. Pret tevi nu Kungs pavērsis visas Saula nama asinis – jo tu valdīji viņa vietā! Nu Kungs dod valdīšanu tavam dēlam Abšālomam, un, redzi, nu pār tevi nāk paša ļaunums, jo tu esi slepkava!”
9. Abīšajs, Cerūjas dēls, sacīja ķēniņam: “Kāpēc tas sprāgušais suns lād manu kungu, ķēniņu? Iešu tur pāri un noraušu viņam galvu!”
10. Bet ķēniņš atbildēja: “Kas man ar jums, Cerūjas dēli! Ja viņš tā lād, tad Kungs būs viņam licis: lādi Dāvidu! – un kas gan lai vaicā: kāpēc tu tā dari?!”
11. Un Dāvids teica Abīšajam un visiem saviem kalpiem: “Redzi, paša dēls, kas no manis nācis, tīko manu dzīvību, kur nu vēl benjāminietis! Lieciet to mierā, lai lādas – Kungs viņam licis.
12. Varbūt Kungs uzlūkos manu vainu, varbūt Kungs to vērsīs par labu viņa šīsdienas lāstu dēļ!”
13. Tā Dāvids ar saviem vīriem gāja pa ceļu, bet Šimī gāja otrā pusē pa kalna nogāzi. Iedams viņš lādēja, svieda pāri akmeņus un putināja pīšļus uz viņu pusi.
Ahītofela padoms14. Ķēniņš ar visiem saviem ļaudīm noguruši nonāca Bahūrīmā un tur atpūtās.
15. Abšāloms un viss israēliešu pulks ienāca Jeruzālemē un Ahītofels kopā ar viņu.
16. Dāvida draugs arkietis Hūšajs pienāca pie Abšāloma un sauca Abšālomam: “Lai dzīvo ķēniņš! Lai dzīvo ķēniņš!”
17. Abšāloms teica Hūšajam: “Vai tāda ir laipnība pret draugu? Kāpēc tu negāji kopā ar savu draugu?”
18. Hūšajs atbildēja Abšālomam: “Nē! Tam, ko izraudzījis Kungs un šī tauta, un visi israēlieši, – tam es būšu un pie tā es palikšu!
19. Turklāt kam gan lai kalpoju, ja ne viņa dēlam? Kā es kalpoju tavam tēvam, tāpat arī tev!”
20. Abšāloms teica Ahītofelam: “Dod padomu, ko mums darīt!”
21. Ahītofels teica Abšālomam: “Ej pie sava tēva blakussievām, kuras viņš atstāja pieskatīt namu. Tad viss Israēls dzirdēs, ka tu savam tēvam esi kļuvis par smerdeli, un tas dos spēku visiem, kas ir ar tevi.”
22. Viņi izpleta Abšālomam telti uz jumta, un tas gāja pie sava tēva blakussievām, visam Israēlam redzot.
23. Jo tolaik Ahītofela dotais padoms bija līdzvērtīgs Dieva iztaujāšanai – tāds bija ikviens Ahītofela padoms gan Dāvidam, gan Abšālomam.