2. Samuēla 17 LTV1965
1. Un Ahitofels sacīja Absalomam: „Lūdzu, atļauj man, ka es izmeklēju divpadsmit tūkstoš vīrus, un tad es celšos vēl šo pašu nakti un došos vajāt Dāvidu.
2. Un es gribu viņam tad uzbrukt, kad viņš būs piekusis un viņa rokas būs nogurušas, un tad es viņu tā izbiedēšu, ka visi karavīri, kas pie viņa atrodas, bēgs, un tad es ķēniņu nogalināšu vienu pašu.
3. Tad es atvedīšu visu tautu atkal atpakaļ pie tevis, kā atved atpakaļ jaunu sievu pie viņas laulātā drauga. Tu jau kāro tikai pēc viena vīra dzīvības, kurpretī visai pārējai tautai taču jāpaliek neskartai.“
4. Šis padoms labi patika Absalomam kā arī visiem Israēla vecajiem.
5. Tomēr Absaloms sacīja: „Aiciniet arī vīru no Arkas, Hušaju, un uzklausīsim, kāds padoms ir viņa mutē!“
6. Un kad Hušajs ienāca pie Absaloma, tad Absaloms viņam sacīja, teikdams: „Tādu, lūk, padomu mums ir devis Ahitofels; vai mums būs rīkoties pēc viņa vārdiem? Ja ne, tad nmā tu!“
7. Tad Hušajs atbildēja Absalomam: „Šoreiz padoms, ko ir devis Ahitofels, nav atzīstams par labu.“
8. Un Hušajs sacīja: „Tu taču pazīsti savu tēvu un viņa vīrus, ka tie ir varoņi, un ka tie ir ar dusmu pilnu sirdi, gluži kā lāču māte laukā, kurai ir lācēni paņemti. Bez tam, tavs tēvs ir karavīrs, un viņš un viņa karavīri nebūt nenodosies nakts atpūtai.
9. Redzi, viņš jau tagad būs paslēpies kādā aizā vai citā kāda vietā. Ja nu notiktu, ka no mūsu uzbrucējiem daži jau pašā sākumā kristu, tad ikviens, kas to dzirdēs, apgalvos: Viri, kas sekojuši Absalomam, cietuši asiņainu neveiksmi!
10. Tad ir paši dūšīgākie, kam sirds kā lauvām, pazaudēs drosmi, jo viss Israēls zina, ka tavs tēvs ir varonis, un ka tie vīri, kas ar viņu stipri kopā turas, arī ir varoņi.
11. Bet mans padoms ir šāds: Lai labi izrīkots tiktu sapulcināts pie tevis viss Israēls, no Dana līdz Bēršebai, tādā vairumā kā smiltis jūpas malā, un lai tad tie, tev pašam esot viņu vidū, dotos cīņā.
12. Ar šiem spēkiem mēs viņam uzbruksim, kupā vietā vien mēs viņu sastapsim, un kritīsim viņam virsū tā, kā rasa uzkrīt zemei, tā, ka no visiem viņa vīriem neatstāsim dzīvu nevienu vienīgo!
13. Un gadījumā, ja tas atvilktos kādā pilsētā, tad viss Israēls apvilktu apkārt ap šo pilsētu virves, un mēs to novilktu lejā upē, ka tur vairs nepaliktu pat ne zvirgzdu graudiņš.“
14. Tad Absaloms un visi Israēla vīri sacīja: „Arkas vīra Hušaja padoms ir labāks nekā Ahitofela padoms!“ Bet tas Kungs to tā bija nolicis, ka Ahitofela labais padoms tiktu atmests, tāpēc ka tas Kungs pats lika nākt nelaimei pār Absalomu.
15. Pēc tam Hušajs sacīja priesteriem Cadokam un Abjatāram: „Tādu padomu Ahitofels ir devis Absalomam un Israēla vecajiem, bet šādu padomu esmu devis es.
16. Bet nu tagad lieciet steidzīgi ziņot Dāvidam, sacīdami: Nepavadi nakti tuksneša līdzenumos, bet steidzīgi celies pāri Jardānai, lai ķēniņu ar visiem ļaudīm, kas ir pie viņa, nepārsteigtu nelaime un viņš neaiziet bojā.“
17. Un Jonatāns un Ahimaācs uzturējās pie Ein-Rogelas avota, un kāda kalpone atnāca un viņiem to paziņoja; tad viņi devās cejā un visu paziņoja ķēniņam Dāvidam, jo tie nedrīkstēja nākt un rādīties pilsētā.
18. Tomēr kāds zēns tos redzēja, un tas to pasacīja Absalomam. Tad tie abi divi steigšus bēga un nonāca kāda vīra namā Bahunmā. Tam bija aka viņa pagalmā, un tanī viņi nolaidās.
19. Tad viņa sieva ņēma segu un to pārklāja pāri akai un tur virsū uzbēra putraimus, tā ka neko nemanīja.
20. Kad nu Absoloma kalpi ieradās pie šīs sievas viņas namā un jautāja, kur atrodas Ahimaācs un Jonatāns, tad sieva tiem atbildēja: „Viņi ir pārcēlušies pāri par ūdens strautu.“ Un viņi tos izmeklējās, bet neatrada un atgriezās atpakaļ Jeruzālemē.
21. Un pēc tam, kad tie bija aizgājuši, viņi izkāpa no akas, devās ceļā un paziņoja ķēniņam Dāvidam un sacīja Dāvidam: „Celieties un steigšus ejiet pāri par ūdeņiem, jo tādu un tādu padomu pret jums ir Ahitofels devis!“
22. Tad Dāvids un visi tie ļaudis, kas bija pie viņa, cēlās un pārgāja pāri Jardānai. Un kad ausa rīta gaisma, tad visi līdz pat pēdējam vīram atradās viņā pusē Jardānai.
23. Kad nu Ahitofels novēroja, ka nerīkojas pēc viņa padoma, tad viņš apsedloja savu ēzeli, cēlās un aizjāja uz savu namu savā dzimtajā pilsētā. Pēc tam viņš vēl apkopa savu namu un tad pakārās Tā viņš nomira un tika aprakts sava tēva kapa vietā.
24. Bet Dāvids nonāca Mahanaimā, un Absaloms pārcēlās pāri Jardānai un visi Israēla viri, kas bija pie viņa, līdz ar viņu.
25. Joāba vietā Absoloms iecēla Amasu par savu kaya pulku virspavēlnieku. Bet Amasa bija kāda vīra dēls, kuj-am bija vārds Jitro, kas bija ismaēlietis. Tas bija gājis un gulējis pie Nahaša meitas Cerujas māsas Abigailas, kufa biia Joāba māte.
26. Un Israēls Absaloma vadībā apmetās teltīs Gileāda zemē.
27. Kad nu Dāvids bija nonācis Mahanaimā, tad Sobijs, Nahaša dēls, no Rabas, Amona bērnu galvas pilsētas, un Machīrs, Amiēla dēls, no Lodebaras, un gileādietis Barsilajs no Reglimas
28. Atnesa gultas un segas, ūdens traukus, māla traukus, kviešus un miežus, miltus, kā ari grauzdētu labību, pupas un lēcas,
29. Un medu un sviestu, sīklopus un sierus, arī krējumu, un to visu viņi pienesa Dāvidam un viņa ļaudīm, kuri bija pie viņa, lai tiem būtu pārtika, jo viņi domāja: „Tiem ļaudīm ir jābūt izsalkušiem, nogurušiem un izslāpušiem kā jau tuksnesī.“