Logo
🔍

2. Samuēla 17 NLB

« Hūšaja padoms

1. Ahītofels teica Abšālomam: “Ļauj, lai izraugos divpadsmit tūkstošus vīru un šonakt pat ceļos un dzenos Dāvidam pakaļ.

2. Es uzbrukšu viņam, kamēr tas noguris un vārgs, uzdzīšu viņam šausmas; kad visi viņa ļaudis metīsies bēgt, es nokaušu ķēniņu vienu pašu

3. un pārvedīšu visu tautu pie tevis. Vai tā atgriežas, atkarīgs no vīra, pēc kura tu tīko, un tad visa tauta būs mierā.”

4. Šie vārdi patika Abšālomam un visiem Israēla vecajiem.

5. Tomēr Abšāloms teica: “Pasauc taču arī arkieti Hūšaju, paklausīsimies arī viņu, kas tam sakāms!”

6. Hūšajs atnāca pie Abšāloma, un Abšāloms tam sacīja: “Redzi, tā sacīja Ahītofels – vai mums darīt, kā viņš teica? Ja ne, runā tu!”

7. Hūšajs sacīja Abšālomam: “Ahītofela padoms šoreiz nav labs.”

8. Hūšajs sacīja: “Tu taču pazīsti savu tēvu un viņa vīrus, tie ir spēkavīri, tie ir nikni kā lācene laukā, kurai laupīti bērni! Tavs tēvs ir karotājs, kopā ar ļaudīm viņš nakti negulēs.

9. Redzi, jau tagad viņš slēpjas kādā bedrē vai kur citur. Ja kāds no šiem kritīs pašā sākumā, visur sāks runāt: posts piemeklējis tos, kas seko Abšālomam!

10. Tad izbīsies pat stiprinieki, kam sirdis kā lauvām, jo viss Israēls zina, ka tavs tēvs ir spēkavīrs un tie, kas kopā ar viņu, – stiprinieki!

11. Mans padoms – pulcināt sapulcini pie sevis visu Israēlu no Dāna līdz Bēršebai – lai to ir kā piejūras smilšu – un pats ved viņus cīņā!

12. Mēs uzbruksim viņam ikkatrā vietā, lai kur viņš būtu. Mēs uzkritīsim viņam kā zemei rasa, līdz nepaliks pāri nedz viņš, nedz kāds no vīriem, kas kopā ar viņu!

13. Ja viņš patversies pilsētā, viss Israēls sanesīs virves pie tās, un mēs to pilsētu ievilksim upē – pat akmentiņu tur vairs neatradīs!”

Hūšajs brīdina Dāvidu

14. Abšāloms un visi israēlieši sacīja: “Arkieša Hūšaja padoms ir labāks par Ahītofela padomu!” Tā Kungs bija nolicis, ka labais Ahītofela padoms tiek noraidīts – lai Kungs uzsūtītu Abšālomam postu.

15. Hūšajs pastāstīja priesteriem Cādokam un Ebjātāram: “Tāds bija Ahītofela padoms Abšālomam un Israēla vecajiem, bet šāds bija mans padoms.

16. Tad nu steigšus sūtiet pie Dāvida un sakiet viņam: nepaliec pa nakti tuksneša pārejās, celies pāri upei, iekams ķēniņš un visi viņa ļaudis nav pagalam.”

17. Jonatāns un Ahīmaacs bija Ēn-Rogēlā. Lai viņus nepamanītu ienākam pilsētā, kalpone gāja tiem pateikt, lai tie steidz ar ziņu pie ķēniņa Dāvida.

18. Taču kāds puisis viņus redzēja un izstāstīja Abšālomam. Bet viņi abi steigšus devās ceļā un Bahūrīmā iegāja pie kāda vīra, kam pagalmā bija aka, un nolaidās tajā.

19. Saimniece ņēma un izpleta pārklāju virs akas un izkaisīja uz tā graudus, ka nekas nebija manāms.

20. Abšāloma kalpi ienāca tās sievas namā un prasīja: “Kur Ahīmaacs un Jonatāns?” Sieva tiem sacīja: “Viņi pārbrida pāri strautam.” Tie viņus meklēja, bet neatrada un atgriezās Jeruzālemē.

21. Kad viņi bija aizgājuši, tie izkāpa no akas un devās ar vēsti pie ķēniņa Dāvida. Viņi teica Dāvidam: “Celieties un steigšus dodieties pāri upei, jo, redzi, kādu padomu par jums ir devis Ahītofels!”

22. Tad Dāvids cēlās ar visiem saviem ļaudīm un devās pāri Jardānai. Līdz rīta gaismai vairs nebija palicis neviens, kas nebūtu šķērsojis Jardānu.

23. Kad Ahītofels redzēja, ka netiek darīts pēc viņa padoma, viņš apsegloja ēzeli, cēlās un devās mājup uz savu pilsētu. Viņš nodeva rīkojumus savai saimei un pakārās, un bija beigts. Viņu apbedīja sava tēva kapā.

24. Dāvids aizgāja uz Mahanaimu, bet Abšāloms kopā ar visiem israēliešiem pārcēlās pāri Jardānai.

25. Abšāloms bija iecēlis Amāsu par karaspēka virspavēlnieku Joāba vietā. Amāsa bija kāda israēlieša dēls, kam vārdā Jeters – tas bija iegātnis Abīgailai, Nāhāša meitai, Joāba mātes Cerūjas māsai.

26. Israēlieši un Abšāloms uzslēja nometni Gileāda zemē.

27. Kad Dāvids nonāca Mahanaimā, Nāhāša dēls Šobī no amoniešu Rabas, Ammiēla dēls Māhīrs no Lo-Dabaras un gileādietis Barzilajs no Roglīmas

28. sanesa guļvietas, bļodas, māla traukus, kviešus, miežus, miltus un grauzdumus, pupas, lēcas un vēl grauzdumus,

29. un medu, un biezpienu, aitas gaļu un govs piena sieru, ko ēst Dāvidam un viņa ļaudīm. Viņi nosprieda, ka ļaudis ir izsalkuši, novārguši un izslāpuši tuksnesī.

»