2. Samuēla 18 LG8

1. Un Dāvids pārlūkoja ļaudis, kas pie viņa bija, un iecēla tiem virsniekus pār tūkstošiem un virsniekus pār simtiem.

2. Un Dāvids lika ļaudis, vienu daļu apakš Joaba rokas, un otru daļu apakš Abišajus, Cerujas dēla, Joaba brāļa, un to trešo apakš Itajus no Gatas.

3. Un ķēniņš sacīja uz ļaudīm: es pats arīdzan iziešu līdz ar jums. Bet ļaudis sacīja: tev nebūs iziet, jo kad mēs bēgsim, tad tie to neliks vērā; un arī kad puse no mums mirst, tad tie to arī neliks vērā, bet tu esi kā desmit tūkstoši no mums. Tāpēc nu būs labāk, kad tu mums no pilsētas nāksi palīgā.

4. Un ķēniņš uz tiem sacīja: es darīšu, kā jums šķiet par labu. Un ķēniņš nostājās pie vārtiem, un visi ļaudis izgāja pa simtiem un pa tūkstošiem.

5. Un ķēniņš pavēlēja Joabam un Abišajum un Itajum un sacīja: taupiet puisi Absalomu un visi ļaudis to dzirdēja, ka ķēniņš visiem virsniekiem par Absalomu pavēlēja.

6. Tā ļaudis izgāja uz lauku Israēlim pretī, un kaušanās notika Efraīma mežā.

7. Un Israēla ļaudis tur tapa kauti no Dāvida kalpiem, un tai dienā notika liela kaušana, līdz divdesmit tūkstošiem.

8. Jo tā kauja izplētās tur pa visu apgabalu, un mežs aprija vairāk ļaužu, nekā zobens aprija tai dienā.

9. Un Absaloms sastapa Dāvida kalpus un Absaloms jāja uz zirgēzeļa. Un kad zirgēzelis nāca apakš kāda liela ozola kupliem zariem, tad viņa galva ieķērās cieti pie ozola, ka viņš karājās starp debesi un zemi, un viņa zirgēzelis apakš viņa aizskrēja projām.

10. Tad viens vīrs to redzēja un to teica Joabam un sacīja: redzi, es redzēju Absalomu karājamies pie kāda ozola.

11. Tad Joabs sacīja uz to vīru, kas viņam to teica: redzi, tu esi redzējis, kāpēc tad tu viņu tur neesi kāvis zemē? Tad es tev no savas puses būtu devis desmit sudraba gabalus un vienu jostu.

12. Bet vīrs sacīja uz Joabu: un ne par tūkstoš sudraba gabaliem, kad tie taptu iesvērti manā rokā, es savu roku neliktu pie ķēniņa dēla. Jo ķēniņš, mums dzirdot, tev un Abišajum un Itajum ir pavēlējis un sacījis: sargājat ikviens puisi Absalomu.

13. Bet ja es būtu viltu darījis pret viņa dvēseli, un ķēniņam jau nekas nepaliek apslēpts, tad tu pats man būtu stāvējis pretī.

14. Un Joabs sacīja: es tā pie tevis nevaru kavēties. Un viņš ņēma trīs šķēpus savā rokā un tos iedūra Absaloma sirdī. Un kad tas vēl bija dzīvs pie ozola,

15. Tad desmit puiši, Joaba bruņunesēji, to apstāja un kāva Absalomu un to nokāva.

16. Tad Joabs lika pūst taures, un ļaudis griezās atpakaļ un Israēli vairs nevajāja; jo Joabs taupīja ļaudis.

17. Un tie ņēma Absalomu, un to iemeta mežā lielā bedrē, un uzkrāva tam virsū ļoti lielu akmeņu kopu. Un viss Israēls bēga, ikkatrs savā dzīvoklī.

18. Bet Absaloms, kamēr vēl bija dzīvs, bija ņēmis un uzcēlis sev stabu ķēniņa ielejā. Jo viņš sacīja: man dēla nav, lai mans vārds pie tā top pieminēts. Un viņš stabu bija nosaucis pēc sava vārda, un tas vēl šodien top saukts Absaloma stabs.

19. Tad Ahimaācs, Cadoka dēls, sacīja: es skriešu un nesīšu ķēniņam vēsti, ka Tas Kungs viņam tiesu iznesis no viņa ienaidnieku rokas.

20. Bet Joabs uz to sacīja: šodien tu neesi prieka vēstnesis, citu dienu tu vari vēstis nest, bet šodien tev labas vēsts nav, ko nest, jo ķēniņa dēls ir miris.

21. Un Joabs sacīja uz Kuzu: ej tu un teic ķēniņam, ko tu esi redzējis. Tad Kuzus paklanījās Joaba priekšā un aizskrēja.

22. Bet Ahimaācs, Cadoka dēls, runāja vēl uz Joabu: lai būtu kā būdams, liec man jel arī Kuzum sekot. Un Joabs sacīja: kāpēc tad tu gribi skriet, mans dēls? Ej tad, tu nenesīsi labas vēstis.

23. (Viņš sacīja:) lai būtu kā būdams, es skriešu! Un viņš uz to sacīja: tad skrej! Tad Ahimaācs skrēja pa klajuma ceļu un Kuzum aiztika priekšā.

24. Un Dāvids sēdēja starp abiem vārtiem. Tad sargs kāpa uz vārtu jumtu un mūri un pacēla savas acis un skatījās, un redzi, tur vīrs skrēja viens pats.

25. Un sargs sauca un to sacīja ķēniņam. Un ķēniņš sacīja: ja viņš viens pats, tad būs laba vēsts viņa mutē; un tas nāca arvien tuvāki klāt.

26. Tad sargs redzēja otru vīru skrienam, un sargs sauca uz vārtiem un sacīja: raugi, vēl otrs vīrs skrien viens pats. Un ķēniņš sacīja: tas arī ir labs vēstnesis.

27. Un sargs sacīja: es redzu, ka pirmā gaita ir kā Ahimaāca, Cadoka dēla, gaita, un ķēniņš sacīja: tas ir labs vīrs un nāks ar labu vēsti.

28. Tad Ahimaācs sauca un sacīja uz ķēniņu: miers! Un viņš nometās ķēniņa priekšā ar savu vaigu pie zemes un sacīja: slavēts ir Tas Kungs, tavs Dievs, kas tos vīrus nodevis, kas savu roku pret manu kungu, to ķēniņu, bija pacēluši.

29. Tad ķēniņš sacīja: vai puisis Absaloms sveiks vesels? Un Ahimaācs sacīja: es redzēju lielu troksni, kad Joabs tā ķēniņa kalpu un mani, tavu kalpu, nosūtīja, bet es nezinu, kas tur bija.

30. Un ķēniņš sacīja: ej un nostājies te. Tad viņš gāja un nostājās.

31. Un redzi, Kuzus nāca, un Kuzus sacīja: manam kungam, ķēniņam, labā vēsts, ka Tas Kungs tev šodien ir tiesu iznesis no visu to rokas, kas pret tevi cēlās.

32. Tad ķēniņš sacīja uz Kuzu: vai puisis Absaloms sveiks un vesels? Un Kuzus sacīja: lai tā kā šim jauneklim, iet mana kunga, ķēniņa, ienaidniekiem un visiem, kas pret tevi ar ļaunumu ceļas.

33. Tad ķēniņš noskuma un gāja vārtu augšistabā un raudāja, un sacīja iedams: mans dēls Absalom! Mans dēls, mans dēls Absalom! Kaut es tavā vietā būtu miris! Ak Absalom! Mans dēls, mans dēls!