2. Samuēla 18 RT65

1. Un Dāvids novietoja un pārskaitīja savu karaspēku, kas pie viņa bija, un iecēla tiem virsniekus pār tūkstošiem un pār simtiem.

2. Tad Dāvids sadalīja karaspēku trijās daļās. Vienu trešo daļu karaspēka viņš nodeva Joāba vadībā, otru trešdaļu Abišaja, Cerujas dēla, Joāba brāļa, vadībā un trešo trešdaļu Itaja, no Gātas, vadībā. Un tad ķēniņš sacīja karavīriem: "Es pats arīdzan iziešu līdz ar jums uzbrukumā!"

3. Bet ļaudis atbildēja: "Nē, tev pašam nebūs iziet un doties uzbrukumā! Ja jau mēs no viņiem bēgsim, tad taču tie mums nepiegriezīs nekādu vērību, kaut arī vai puse no mums mirtu. Turpretī tu esi kā desmit tūkstoši no mums, tādēļ būs labāk, ka tu mums no pilsētas sniegtu palīdzību."

4. Un ķēniņš tiem atbildēja: "Kā jūs vēlaties, tā es darīšu!" Un ķēniņš nostājās sānis pie vārtiem, un visa karotāju saime devās laukā pa simtiem un pa tūkstošiem.

5. Un ķēniņš pavēlēja Joābam, Abišajam un Itajam, sacīdams: "Apejieties, lūdzami, saudzīgi ar jaunekli Absalomu!" Un viss karaspēks dzirdēja, ka ķēniņš deva tādu pavēli visiem virsniekiem par Absalomu.

6. Kad karaspēks izgāja laukā, lai dotos uzbrukumā Israēlam pretī, un Efraima mežā iesākās cīņa,

7. tad Israēla tauta tika tur sakauta cīņā ar Dāvida kalpiem, un tanī dienā krita līdz divdesmit tūkstoši vīru.

8. Šī kauja izvērsās tur pa visu apgabalu, un tanī dienā cīnoties mežs aprija vairāk ļaužu nekā zobens.

9. Pilnīgi negaidīti Absaloms sastapa Dāvida kalpus. Absaloms jāja uz mūļa, un, kad mūlis auļoja zem zaraina ozola kuplajiem zariem, tad tie tik stipri ieķērās Absaloma matos, ka tas palika karājoties gaisā starp debesīm un zemi, bet viņa mūlis zem viņa aizskrēja projām.

10. Tad kāds vīrs to ieraudzīja un paziņoja Joābam un sacīja: "Redzi, es tikko kā redzēju Absalomu karājamies kādā ozolā!"

11. Tad Joābs sacīja šim vīram, kas viņam to bija paziņojis: "Nu redzi, tu viņu tur redzēji; kādēļ tad tu viņu tur tūdaļ nenogalināji? Tad man būtu bijis prieks tev dot no savas puses desmit sudraba gabalus un vienu jostu!"

12. Bet šis vīrs sacīja Joābam: "Un arī tad ne, ja man saujā tiktu noskaitīti tūkstoš sudraba gabali, es tomēr neizstieptu savu roku pret ķēniņa dēlu, jo ķēniņš, mums dzirdot, pavēlēja gan tev, gan Abišajam, gan Itajam, sacīdams: saudzējiet ikviens šo jaunekli, manu dēlu Absalomu!

13. Un, ja es arī būtu nodevīgi rīkojies pret viņa dvēseli, tad tas tomēr nevarētu tikt apslēpts ķēniņa priekšā un tad tu pats nostātos pret mani."

14. Tad Joābs sacīja: "Es nevaru ar tevi te ilgi kavēties!" Un viņš ņēma trīs šķēpus savā rokā un tos iedūra Absaloma sirdī, kamēr Absaloms vēl dzīvs karājās ozola zaros.

15. Tad desmit Joāba puiši, viņa ieroču nesēji, to apstāja, norāva Absalomu un nogalināja viņu.

16. Bet Joābs lika pūst tauri, un kareivji pārtrauca Israēla vajāšanu, jo Joābs saudzēja ļaudis.

17. Un viņi ņēma Absalomu un iemeta viņu mežā lielā bedrē un uzkrāva viņam virsū ļoti lielu akmeņu kopu. Bet viss Israēls bēga - ikviens uz savu dzīves vietu.

18. Bet Absaloms, pats vēl dzīvs būdams, bija ņēmis un sev uzcēlis akmens stabu ķēniņa ielejā, jo viņš tā sprieda: "Man nav dēla, kurš varētu manu vārdu saglabāt." Un viņš nosauca akmens stabu savā vārdā; un tas vēl līdz šai dienai tiek saukts par Absaloma stabu.

19. Tad Ahimaācs, Cadoka dēls, sacīja: "Es skriešu un aiznesīšu ķēniņam labo vēsti, ka Tas Kungs ar taisnības spriedumu viņu ir atbrīvojis no viņa ienaidniekiem!"

20. Bet Joābs viņam atbildēja: "Šodien tu nevari būt prieka vēstnesis; kādu citu dienu tu varētu būt vēstnesis, bet šodien tu nedrīksti vēsti nonest, jo paša ķēniņa dēls ir miris."

21. Tad Joābs pavēlēja kādam etiopietim: "Ej un paziņo ķēniņam, ko tu esi redzējis!" Un etiopietis palocījās Joāba priekšā un aizsteidzās.

22. Bet Ahimaācs, Cadoka dēls, vēl turpināja un sacīja Joābam: "Lai būtu kā būdams, es arī gribētu skriet aiz etiopieša!" Bet Joābs sacīja: "Kādēļ tu gribi skriet, mans dēls? Par šo vēsti tu nekā laba nesaņemsi."

23. Taču Ahimaācs, Cadoka dēls, vēl runāja ar Joābu: "Lai būtu kā būdams, bet es skriešu!" Un Joābs viņam sacīja: "Nu tad skrej!" Tad Ahimaācs izraudzījās sev taisnu ceļu pa Jordānas ieleju un aizsteidzās etiopietim priekšā.

24. Tobrīd Dāvids sēdēja starp abiem vārtiem, bet sargs uzkāpa uz vārtu jumta un uz mūra, un, kad tas savas acis pacēla, tad viņš ieraudzīja kādu vīru vienu pašu skrejam.

25. Sargs to tūliņ ar saucienu paziņoja ķēniņam. Un ķēniņš sacīja: "Ja viņš ir viens pats, tad tam būs laba vēsts mutē." Kamēr tas pamazām tuvojās,

26. sargs ieraudzīja vēl otru vīru skrejam un ziņoja no vārtu augšas: "Redzi, tur vēl kāds vīrs viens pats skrien šurpu!" Tad ķēniņš sacīja: "Arī tas būs labas vēsts nesējs."

27. Un sargs sacīja: "Es vēroju pirmā gaitu, un tas man liekas esam Ahimaācs, Cadoka dēls!" Tad ķēniņš sacīja: "Tas ir krietns vīrs, tas patiesi nāk ar labu vēsti!"

28. Tad Ahimaācs izsaucās un sacīja ķēniņam: "Miers!" Un viņš noliecās ķēniņa priekšā uz sava vaiga pie zemes un sacīja: "Slavēts lai ir Tas Kungs, tavs Dievs, kas ir uzveicis tos vīrus, kuri bija savas rokas izstiepuši pret manu kungu un ķēniņu, tos nododams mūsu varā!"

29. Tad ķēniņš sacīja: "Kā labi klājas tam jauneklim Absalomam?" Tad Ahimaācs atbildēja: "Kad ķēniņa kalps Joābs tavu kalpu nosūtīja, tad es gan redzēju lielu ļaužu drūzmu, bet es nezinu, ko tas nozīmēja."

30. Tad ķēniņš sacīja: "Paej tālāk un nostājies te!" Tad viņš gāja un nostājās.

31. Pa to laiku bija jau pienācis etiopietis un sauca: "Mans kungs un ķēniņ, atļauj man pasludināt labu vēsti, ka Tas Kungs ar taisnu spriedumu ir tev piešķīris uzvaru pār visiem tiem, kas vien bija pret tevi sacēlušies!"

32. Tad ķēniņš jautāja etiopietim: "Bet vai jauneklim Absalomam klājas labi?" Un etiopietis atbildēja: "Lai tā, kā šim jauneklim klājas, klātos visiem mana kunga un ķēniņa ienaidniekiem un visiem tiem, kas pret tevi ar ļaunu nolūku saceļas!"