2. Samuēla 19 LG8

1. Un Joabam tapa sacīts: redzi, ķēniņš raud un žēlojās par Absalomu.

2. Un uzvara tai dienā palika par žēlabām visiem ļaudīm, jo ļaudis tai dienā dzirdēja sakām: ķēniņam sirds sāp par savu dēlu.

3. Un ļaudis tai dienā nāca zagšus pilsētā, tā kā ļaudis zagšus nāk, kas kaunā krituši, kaujā bēgdami.

4. Un ķēniņš savu galvu bija aptinis un sauca ar stipru balsi: ak mans dēls Absalom! Ak Absalom, mans dēls, mans dēls!

5. Tad Joabs nāca pie ķēniņa namā un sacīja: tu šodien esi apkaunojis visu savu kalpu vaigus, kas šodien glābuši tavu dzīvību un tavu dēlu un tavu meitu dzīvību un tavu sievu dzīvību un tavu lieko sievu dzīvību.

6. Bet tu mīļo, kas tevi ienīst, un ienīsti, kas tevi mīļo. Jo tu parādi šodien, ka virsnieki un kalpi priekš tevis nav nekas. Jo es nomanu šodien, kad tikai Absaloms būtu dzīvs un mēs visi šodien būtu miruši, tad tas tev būtu pa prātam.

7. Tad celies nu un izej, un runā sirsnīgi ar saviem kalpiem, jo es zvēru pie Tā Kunga, ja tu neizej, tad neviens vīrs pie tevis nepaliks šo nakti. Un tā tev būs lielāka nelaime, nekā visa nelaime, kas tev notikusi no tavas jaunības līdz šim laikam.

8. Tad ķēniņš cēlās un apsēdās vārtos. Un visiem ļaudīm tika teikts un sacīts: redzi, ķēniņš sēž vārtos. Tad visi ļaudis nāca ķēniņa priekšā. Bet Israēls bēga ikviens savā dzīvoklī.

9. Un visi ļaudis visās Israēla ciltīs strīdējās un sacīja: ķēniņš mūs ir izglābis no mūsu ienaidnieku rokas un mūs ir atsvabinājis no Fīlistu rokas, un nu viņam no zemes bija jābēg Absaloma priekšā.

10. Un Absaloms, ko mēs sev bijām svaidījuši par ķēniņu, ir nomiris karā; nu tad, kāpēc jūs kavējaties, ķēniņu atkal pārvest?

11. Tad ķēniņš Dāvids sūtīja pie priesteriem Cadoka un Abjatara, sacīdams: runājiet uz Jūda vecajiem un sakāt: kāpēc jūs gribat pēdējie būt, ķēniņu vest atpakaļ uz viņa namu? (Jo visa Israēla valoda jau bija nākusi pie ķēniņa viņa namā.)

12. Jūs esat mani brāļi, jūs esat mani kauli un manas miesas - kāpēc tad jūs gribat pēdējie būt, ķēniņu atkal atvest?

13. Un uz Amasu sakāt: vai tu neesi no maniem kauliem un no manas miesas? Lai Dievs man šā un tā dara, ja tu visu mūžu nebūsi par karalielkungu manā priekšā Joaba vietā.

14. Tā viņš locīja visu Jūda vīru sirdi kā viena vienīga vīra, un tie sūtīja pie ķēniņa (sacīdami): griezies atpakaļ, tu un visi tavi kalpi.

15. Tā ķēniņš griezās atpakaļ un nāca pie Jordānes, un Jūda nāca uz Gilgalu, ķēniņam pretī iedams, ka ķēniņu vadītu pāri pār Jordāni.

16. Un Šimejus, Benjaminieša Ģerus dēls, kas no Bahurim bija, steidzās un nonāca ar Jūda vīriem ķēniņam Dāvidam pretī.

17. Un tūkstoš vīri no Benjamina līdz ar viņu, arī Cībus, Saula nama sulainis, ar saviem piecpadsmit dēliem un saviem divdesmit kalpiem; un tie cēlās pāri pār Jordāni ķēniņa priekšā.

18. Un plosts pārcēlās, pārvest ķēniņa namu, un darīt, kas viņam pa prātam, un Šimejus, Ģerus dēls, nometās ķēniņa priekšā zemē, kad šis pāri pār Jordāni cēlās.

19. Un viņš sacīja uz ķēniņu: nepielīdzini man, mans kungs, noziegumu un nepiemini, ka tavs kalps ir noziedzies dienā, kad mans kungs, ķēniņš, no Jeruzālemes izgāja, un lai ķēniņš to neņem pie sirds!

20. Jo tavs kalps to atzīst, ka esmu grēkojis; bet redzi, šodien esmu nācis pirmais no visa Jāzepa nama, pretī iet savam kungam, ķēniņam.

21. Tad Abišajus, Cerujas dēls, atbildēja un sacīja: vai tad Šimeju par to nebija nokaut, ka viņš Tā Kunga svaidīto lādējis?

22. Tad Dāvids sacīja: kas man daļas ar jums, Cerujas dēli, ka jūs man šodien paliekat par pretiniekiem? Vai šodien kādu nokaut iekš Israēlā? Vai tad es nezinu, ka es šodien esmu tapis par ķēniņu pār Israēli?

23. Un ķēniņš sacīja uz Šimeju: tev nebūs mirt. Un ķēniņš tam zvērēja.

24. Arī Mefibošets, Saula dēls, nonāca ķēniņam pretī. Un viņš ne savas kājas ne savu bārdu nebija tīrījis, nedz savas drēbes mazgājis no dienas, kad ķēniņš bija nogājis, līdz dienai, kad ķēniņš atkal ar mieru pārnāca.

25. Un kad viņš Jeruzālemē ķēniņam pretī nāca, tad ķēniņš uz to sacīja: kāpēc tu neesi man līdz nācis, Mefibošet?

26. Un viņš sacīja: mans kungs un ķēniņ, mans kalps mani pievīlis, jo tavs kalps sacīja: es sev likšu ēzeli seglot un jāšu uz tā, un iešu pie ķēniņa, jo tavs kalps ir tizls.

27. Un viņš tavu kalpu pie mana kunga, ķēniņa, arī apmelojis. Bet mans kungs, ķēniņš, ir kā viens Dieva eņģelis, dari, kā tev patīk.

28. Jo viss mana tēva nams tik nāves ļaudis vien bijuši manam kungam, ķēniņam. Taču tu savu kalpu esi licis starp tiem, kas ēd pie tava galda; kādas tiesības man tad vēl ir, jeb par ko man vēl būs brēkt uz ķēniņu?

29. Tad ķēniņš uz to sacīja: kāpēc tu vēl runā par savām lietām? Es esmu sacījis: tu un Cībus daliet tīrumu.

30. Un Mefibošets sacīja uz ķēniņu: lai viņš arī visu paņem, ka nu mans kungs, ķēniņš, atkal ar mieru savā namā pārnācis.

31. Un Barzilajus Gileādietis, nāca arīdzan no Rogelim un gāja ar ķēniņu pār Jordāni, viņu pārvadīt pār Jordāni.

32. Un Barzilajus bija ļoti vecs, pie astoņdesmit gadiem, un ķēniņu bija apgādājis, kad tas mita iekš Mahānaīm, jo viņš bija ļoti bagāts vīrs.

33. Un ķēniņš sacīja uz Barzilaju: tev būs man iet līdz, es tevi apgādāšu pie sevis Jeruzālemē.

34. Bet Barzilajus sacīja uz ķēniņu: cik man vēl būs mūža gadu un dienu, ka man ar ķēniņu iet uz Jeruzālemi?

35. Es šodien esmu astoņdesmit gadus vecs, vai es vēl varu izšķirt, kas labs, kas nelabs? Un vai tavam kalpam vēl kāda garša, ko viņš ēd un dzer? Vai es vēl varētu sadzirdēt dziedātājus un dziedātājas? Un kāpēc tavs kalps lai ir par nastu manam kungam, tam ķēniņam?

36. Tavs kalps ies maķenīt ar ķēniņu pār Jordāni; kāpēc ķēniņš man grib darīt tādu lielu žēlastību?

37. Ļauj savam kalpam griezties atpakaļ un mirt savā pilsētā pie sava tēva un pie savas mātes kapa. Un redzi, še ir tavs kalps Kimhams, lai šis iet pāri līdz ar manu kungu, ķēniņu, un dari tam, kā tev patīk.

38. Tad ķēniņš sacīja: Kimhamam būs iet man līdz, un es viņam darīšu, kā tev patīk, un visu, ko tu no manis prasīsi, es tev gribu darīt.

39. Un kad visi ļaudis pār Jordāni bija pārgājuši, tad arī ķēniņš gāja pāri, un ķēniņš skūpstīja Barzilaju un to svētīja, un tas griezās atpakaļ uz savu vietu.

40. Un ķēniņš gāja tālāk uz Gilgalu, un Kimhams tam gāja līdz, un visi Jūda ļaudis ķēniņu bija pārveduši, un arī puse no Israēla ļaudīm.

41. Un redzi, visi Israēla vīri nāca pie ķēniņa un sacīja uz ķēniņu: kāpēc mūsu brāļi, Jūda vīri, tevi ir zaguši un ķēniņu ar viņa namu pār Jordāni pārveduši līdz ar visiem Dāvida vīriem?

42. Tad visi Jūda vīri atbildēja Israēla vīriem: tāpēc ka ķēniņš mums ir tuvs radinieks, un kāpēc jums par to dusmas? Vai tad mēs esam dabūjuši ēst no ķēniņa, jeb vai viņš mums ir devis dāvanas?

43. Un Israēla vīri atbildēja Jūda vīriem un sacīja: mums ir desmit daļas pie ķēniņa un arī pie Dāvida, mums ir vairāk nekā jums. Kāpēc tad jūs mūs esat turējuši tādā negodā? Vai mūsu vārds nav pirmais bijis, mūsu ķēniņu vest atpakaļ? Bet Jūda vīru valoda bija bargāka nekā Israēla vīru valoda.