2. Samuēla 21 NLB
1. Dāvida laikā trīs gadus no vietas bija bads. Dāvids vērsās pie Kunga, un Kungs atbildēja: “Asinis ir pār Saulu un viņa namu, jo viņš nokāvis gibeoniešus.”
2. Ķēniņš atsauca gibeoniešus un runāja ar tiem. – Gibeonieši bija nevis no Israēla dēliem, bet no atlikušajiem amoriešiem, un Sauls gribēja tos apkaut savā dedzībā par Israēla un Jūdas dēliem, lai gan israēlieši bija tiem zvērējuši. –
3. Dāvids vaicāja gibeoniešiem: “Ko lai es jums daru un kā veicu izlīgumu, lai svētītu Kunga mantojumu?”
4. Gibeonieši viņam sacīja: “Mums nevajag ne sudrabu, ne zeltu – ne no Saula, ne no viņa nama, nedz arī, lai Israēlā kāds tiktu nonāvēts.” Dāvids sacīja: “Kā jūs teiksiet, tā es darīšu.”
5. Viņi atbildēja ķēniņam: “Tā vīra dēļ, kas mūs nīdēja un gribēja mūs iznīcināt visās Israēla robežās,
6. lai mums dod septiņus no viņa dēliem, un mēs tos pakārsim Kunga priekšā – Kunga izraudzītā Saula Gibā.” Ķēniņš sacīja: “Es viņus došu.”
7. Zvēresta dēļ starp Dāvidu un Saula dēlu Jonatānu, ko tie Kungam devuši, ķēniņš saudzēja Mefībošetu, Saula dēla Jonatāna dēlu.
8. Ķēniņš izraudzīja divus Ajas meitas Ricpas dēlus – Armonī un Mefībošetu, ko viņa bija dzemdējusi Saulam, un piecus Saula meitas Mērabas dēlus, ko viņa bija dzemdējusi mehotietim Adriēlam, Barzilaja dēlam.
9. Viņš tos nodeva gibeoniešiem, un viņi tos kalnā pakāra Kunga priekšā – visi septiņi bija pagalam. Tie tika nonāvēti pļaujas laika pirmajās dienās, sākoties miežu pļaujai.
10. Ricpa, Ajas meita, ņēma maisu un paklāja uz klints. No pļaujas laika sākuma līdz laikam, kad pār tiem no debesīm sāka gāzties lietus, viņa neļāva debesu putniem uzmesties tiem nedz dienā, nedz lauka zvēriem naktī.
11. Kad Dāvidam stāstīja, ko Ricpa, Ajas meita, Saula blakussieva, ir darījusi,
12. Dāvids gāja un Jābēš-Gileādā no tās vīriem ņēma Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus – viņi tos bija nozaguši Bēt-Šeānas laukumā, kur filistieši abus pakāra todien, kad sakāva Saulu Gibā.
13. Viņš atnesa Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus no turienes un lika tiem blakus pakārto kaulus.
14. Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus tie apbedīja Cēlā, Benjāmina zemē, viņa tēva Kīša kapā. Viss tika izdarīts, kā ķēniņš pavēlēja. Pēc tam Dievs apžēlojās par zemi.
15. Filistieši atkal sāka karu pret Israēlu, un Dāvids kopā ar saviem kalpiem devās lejā cīnīties ar filistiešiem, bet Dāvids pagura.
16. Tur bija Jišbī-Benobs, kas bija no milžu dēliem. Viņa šķēpa svars – trīs simti vara šekeļu – apjozts ar tikko kaltu zobenu, viņš teicās Dāvidu nosist.
17. Bet Abīšajs, Cerūjas dēls, Dāvidam palīdzēja – sita un nonāvēja filistieti. Tad Dāvida vīri nozvērināja viņu: “Tu nenāksi vairs ar mums karā, lai Israēla gaismeklis neapdziest!”
18. Vēlāk atkal bija karš ar filistiešiem Gobā. Tad hušātietis Sibehajs nokāva Safu, kas bija no milžu dēliem.
19. Vēl citu reizi bija karš ar filistiešiem Gobā. Betlēmes audēja Jaares dēls Elhānāns nokāva gatieti Goliātu, kam šķēpa kāts kā audēja riestava.
20. Un atkal bija karš Gatā. Tur bija kāds negants vīrs, kam rokām un kājām pa seši pirksti – divdesmit četri kopā! Arī šis bija no milžu dēliem.
21. Viņš izaicināja Israēlu, bet Jonatāns, Dāvida brāļa Šimī dēls, viņu nokāva.
22. Šie četri Gatas milžu dēli visi krita no Dāvida un viņa kalpu rokas.