2. Samuēla 3 NLB

1. Karš starp Saula namu un Dāvida namu bija ilgs. Dāvids pieauga spēkā, bet Saula nams kļuva aizvien vājāks.

2. Hebronā Dāvidam dzima dēli. Viņa pirmdzimtais bija Amnons no jizreēlietes Ahīnoamas,

3. otrais – Kilābs no karmelieša Nābāla atraitnes Abīgailas, trešais – Abšāloms, Gešūras ķēniņa Talmaja meitas Maahas dēls,

4. ceturtais – Adonījāhu, Hagītas dēls, piektais – Šefatja, Abītalas dēls,

5. un sestais – Jitreāms no Dāvida sievas Eglas. Šie Dāvidam piedzima Hebronā.

6. Kamēr bija karš starp Saula namu un Dāvida namu, Abnērs nostiprināja savu ietekmi Saula namā.

7. Saulam bija blakussieva, vārdā Ricpa, Ajas meita. Īš-Bošets teica Abnēram: “Kāpēc tu esi gājis pie mana tēva blakussievas?”

8. Abnērs briesmīgi aizsvilās par Īš-Bošeta vārdiem un teica: “Vai es kāds suņagalva, kas pieder pie Jūdas? Vai tad man jābūt uzticamam tava tēva Saula namam, viņa brāļiem un viņa tuvākajiem!? Es taču tevi nenodevu Dāvida rokās, bet tu man šodien pārmet vainu par šo sievu!

9. Lai Dievs dara Abnēram tā un vēl vairāk, ja es nedarīšu Dāvidam tā, kā Kungs viņam zvērējis –

10. ka viņš no Saula nama pārņems ķēniņvalsti un cels tronī Dāvidu pār Israēlu un Jūdu no Dāna līdz Bēršebai!”

11. Un Īš-Bošets nespēja Abnēram vairs bilst ne vārda, jo baidījās no viņa.

12. Abnērs savā vārdā sūtīja vēstnešus pie Dāvida, sacīdams: “Kam gan pieder zeme? Slēdz ar mani derību, un, redzi, mana roka būs ar tevi, lai pievērstu tev visu Israēlu.”

13. Un viņš atbildēja: “Labi, es slēgšu ar tevi derību, tikai vienu lietu es tev prasu, proti, tu mani neredzēsi, ja neatvedīsi pie manis Saula meitu Mīhalu, kad nāksi pie manis.”

14. Un Dāvids sūtīja vēstnešus pie Saula dēla Īš-Bošeta, sacīdams: “Atdod manu sievu Mīhalu, kas bija man saderēta par simts filistiešu priekšādām.”

15. Un Īš-Bošets lika, lai viņu atved no tās vīra Paltiēla, Lajiša dēla.

16. Un viņas vīrs gāja tai nopakaļ raudādams līdz pat Bahūrīmai. Tad Abnērs viņam sacīja: “Ej atpakaļ!” – un tas atgriezās.

17. Abnēram bija saruna ar Israēla vecajiem, un viņš teica: “Jau iepriekš jūs gribējāt sev par ķēniņu Dāvidu.

18. Tad nu rīkojieties! Jo Kungs ir sacījis Dāvidam: ar mana kalpa Dāvida rokām no filistiešiem un visiem tās ienaidniekiem tiks glābta mana Israēla tauta.”

19. Abnērs runāja arī ar benjāminiešiem, un tad Abnērs devās pie Dāvida uz Hebronu runāt ar viņu par visu to, ko grib Israēls un Benjāmina nams.

20. Abnērs ar divdesmit vīriem atnāca pie Dāvida uz Hebronu, un Dāvids Abnēram un viņa vīriem sarīkoja dzīres.

21. Abnērs teica Dāvidam: “Es celšos, iešu un sapulcināšu manam kungam, ķēniņam, visu Israēlu, lai tie slēdz ar tevi derību, un tu varēsi valdīt pār visu, kā tev tīk.” Dāvids atlaida Abnēru, un viņš aizgāja ar mieru.

22. Redzi, Joābs un Dāvida kalpi bija pārnākuši no sirojuma un atnesuši pamatīgu laupījumu. Abnērs tad vairs nebija pie Dāvida, jo viņš to bija atlaidis un tas bija aizgājis ar mieru.

23. Kad Joābs un viss viņa karapulks pārnāca, Joābam tika pastāstīts: “Pie ķēniņa bija atnācis Abnērs, Nēra dēls, un viņš to ir atlaidis, un tas ir aizgājis ar mieru.”

24. Joābs nu dodas pie ķēniņa un saka: “Ko tu esi izdarījis! Redzi, Abnērs bija atnācis pie tevis, kāpēc gan tu viņu atlaidi? Nu viņš ir prom!

25. Tu taču pazīsti Abnēru, Nēra dēlu, – viņš bija nācis tevi apkrāpt un izpētīt, kad tu nāc, kur tu ej un ko tu dari.”

26. Joābs iznāca no Dāvida nama, sūtīja vēstnešus pakaļ Abnēram un lika viņam atgriezties no Sīras avota. Bet Dāvids to nezināja.

27. Kad Abnērs atgriezās Hebronā, Joābs viņu ieveda vārtrūmē, lai aprunātos ar viņu zem četrām acīm. Tur viņš tam iedūra vēderā, atriebdams sava brāļa Asā-Ēla asinis, un tas nomira.

28. Kad Dāvids vēlāk to uzzināja, viņš teica: “Es un mana ķēniņvalsts uz mūžiem esam nevainīgi Kunga priekšā par Abnēra, Nēra dēla, asinīm.

29. Lai tās nāk pār Joāba galvu un pār visu viņa tēva namu! Lai netrūkst Joāba namā nedz tādu, kam tecēšana, nedz spitālīgu, nedz tādu, kas atspiežas uz kruķa, nedz no zobena kritušo, nedz tādu, kam nav maizes!”

30. Bet Joābs un viņa brālis Abīšajs nokāva Abnēru tāpēc, ka tas bija nogalinājis viņu brāli Asā-Ēlu kaujā pie Gibeonas.

31. Dāvids teica Joābam un visiem viņa ļaudīm: “Saplēsiet savas drānas, apjoziet maisus un apraudiet Abnēru!” Un ķēniņš Dāvids gāja aiz nestuvēm.

32. Kad Abnēru Hebronā apbedīja, ķēniņš skaļi raudāja pie Abnēra kapa, un raudāja arī visi ļaudis.

33. Ķēniņš dziedāja raudu dziesmu par Abnēru: “Vai nelgas nāvē bija Abnēram mirt! –

34. Tev nebija sasietas ne rokas, ne kājas, tās nebija sapītas vara važās, kā no ļaundara rokas tu esi kritis!” Un visi ļaudis vēl vairāk raudāja par viņu.

35. Visi nāca pie Dāvida, lai pierunātu viņu kaut ko ieēst, kamēr vēl diena, bet Dāvids zvērēja: “Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, ja es baudīšu maizi vai ko citu, pirms saule norietējusi.”

36. Visi to ievēroja, tas ļaudīm patika, jo viss, ko ķēniņš darīja, ļaudīm patika.

37. Visi ļaudis, viss Israēls todien dabūja zināt, ka no ķēniņa nebija nākusi pavēle nonāvēt Abnēru, Nēra dēlu.

38. Ķēniņš teica saviem kalpiem: “Vai gan nezināt, ka varens karavadonis šodien kritis Israēlā!

39. Bet es šobrīd esmu vājš, kaut arī svaidīts par ķēniņu, un šie vīri, Cerūjas dēli, ir spēcīgāki par mani. Lai Kungs atmaksā ļauna darītājiem pēc viņu ļaundarības!”