Apustuļu darbi 13 LG8

1. Un pie draudzes, kas bija Antiohijā, bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Simeons, kas dēvēts Nigers, un Lucijus no Kirenes un Mannaēns, kas ar Hērodu, to lielkungu, bija uzaudzināts, un Sauls.

2. Un kad tie Tam Kungam kalpoja un gavēja, tad Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kuram Es viņus esmu aicinājis.”

3. Tad tie gavēja un Dievu lūdza un tiem rokas uzlikuši tos atlaida.

4. Tad viņi, Svētā Gara izsūtīti, nogāja uz Seleukiju, un no tejienes pārcēlās uz Kipru.

5. Un nākuši Salaminā tie pasludināja Dieva vārdu Jūdu sinagogās, un tiem arī Jānis bija klāt par palīgu.

6. Un salu pārstaigājuši līdz Pafai, tie atrada kādu burvi, viltīgu pravieti, Jūdu cilvēku, kam vārds bija Barjesus.

7. Tas bija pie tā zemes soģa Sergija Paula, kas bija gudrs vīrs. Šis, Barnabu un Saulu ataicinājis, ļoti vēlējās Dieva vārdu dzirdēt.

8. Bet tiem burvis Elima (jo tā viņa vārds top tulkots), stāvēja pretī, meklēdams zemes soģi novērst no ticības.

9. Bet Sauls, (arī Pāvils saukts), Svētā Gara pilns paskatījās uz viņu

10. Un sacīja: “Ak tu velna bērns, visas viltības un visas blēdības pilns, tu visas taisnības ienaidnieks, vai tu nestāsies pārvērst Tā Kunga taisnos ceļus?

11. Un nu redzi, Tā Kunga roka ir pret tevi, un tu būsi akls un uz kādu laiku sauli neredzēsi.” Un tūdaļ krēsla un tumsa krita uz viņu, un viņš gāja apkārt, meklēdams vadoņus.

12. Tad zemes soģis redzēdams, kas bija noticis, ticēja, izbrīnīdamies par Tā Kunga mācību.

13. Un Pāvils līdz ar biedriem, no Pafas cēlušies, nāca uz Pergu Pamfilijā; bet Jānis no tiem šķīrās un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi.

14. Un tie pārstaigādami, no Pergas nāca uz Antiohiju Pisidijā un sabatā iegājuši sinagogā apsēdās.

15. Un pēc bauslības un praviešu lasīšanas sinagogas virsnieki sūtīja pie tiem sacīdami: “Vīri, brāļi, ja jums kādi pamācīšanas vārdi uz ļaudīm, tad runājiet.”

16. Un Pāvils cēlies un ar roku metis sacīja: “Jūs Israēla vīri un jūs dievbijīgie, klausāties:

17. Šīs Israēla tautas Dievs mūsu tēvus ir izredzējis un to tautu augsti cēlis, kad tie piemita Ēģiptes zemē, un no turienes ar paceltu roku Viņš tos ir izvedis;

18. Un tuksnesī Viņš tos uzturējis pie četrdesmit gadiem,

19. Un izdeldējis septiņas tautas Kanaāna zemē un tiem izdalījis viņu zemi par mantību.

20. Un pēc tam pie četrsimt un piecdesmit gadiem Viņš tiem deva soģus līdz pravietim Samuēlim.

21. Un tad tie lūdzās ķēniņu; un Dievs tiem deva Saulu, Kīša dēlu, vīru no Benjamina cilts, četrdesmit gadus.

22. Un to atmetis, Viņš tiem iecēla Dāvidu par ķēniņu; tam Viņš arī deva liecību sacīdams: “Es esmu atradis Dāvidu, Isajus dēlu, vīru pēc Manas sirds, kas darīs visu Manu prātu.”

23. No šā dzimuma Dievs Israēlim saskaņā apsolījumu ir iecēlis Pestītāju Jēzu.

24. Pirms Viņa atnākšanas Jānis visiem Israēla ļaudīm bija pasludinājis kristību uz atgriešanos no grēkiem.

25. Un Jānis savu ceļu pabeidzis sacīja: “Ko jūs domājat, kas es esmu? Es tas neesmu; bet redzi, Viens nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs kurpju siksnas atraisīt.”

26. Vīri, brāļi, jūs bērni no Ābrahāma dzimuma, un cik jūsu starpā ir dievbijīgi, jums šis pestīšanas vārds ir sūtīts.

27. Jo tie, kas Jeruzālemē dzīvo, un viņu virsnieki Viņu neatzīdami nedz praviešu vārdus, kas ik sabatus top lasīti, tos ir piepildījuši, Viņu tiesādami.

28. Un nekādu nāves vainu neatrazdami, tie Pilātu ir lūguši, Viņu nokaut.

29. Un kad tie visu bija padarījuši, kas rakstīts par Viņu, tad Viņu ir noņēmuši no koka un ielikuši kapā.

30. Bet Dievs Viņu ir uzmodinājis no miroņiem.

31. Un daudz dienas Viņš ir parādījies tiem, kas līdz ar Viņu bija nākuši uz Jeruzālemi un kas tagad ir Viņa liecinieki pie ļaudīm.

32. Un mēs arīdzan jums pasludinājām evaņģēliju par apsolīšanu, kas tēviem notikusi, ka Dievs mums, viņu bērniem, to ir piepildījis, Jēzu uzmodinādams,

33. Kā arī otrā Dāvida dziesmā ir rakstīts: “Tu esi Mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis.”

34. Bet ka Viņš To no miroņiem ir uzmodinājis, ka Tam vairs nebija satrūdēt, Viņš tā ir sacījis: “Es jums došu Dāvidam solīto pastāvīgo žēlastību.”

35. Tāpēc Viņš arī citā vietā saka: “Tu Savam Svētam nedosi redzēt satrūdēšanu.”

36. Jo Dāvids, savā laikā Dieva prātam kalpojis, ir aizmidzis un pie saviem tēviem noguldīts un satrūdēšanu redzējis.

37. Bet Tas, ko Dievs ir uzmodinājis, Tas satrūdēšanu nav redzējis.

38. Tad nu lai jums ir zināms, vīri, brāļi, ka caur Viņu jums grēku piedošana top pasludināta;

39. Un no visa tā, no kā jūs caur Mozus bauslību nevarējāt taisnoti tapt, ikviens, kas tic, caur Viņu top taisnots.

40. Tāpēc pielūkojiet, ka pār jums nenāk, kas ir sacīts praviešu rakstos:

41. “Raugāt, jūs pulgotāji, un brīnāties un iznīkstiet, jo Es kādu darbu padaru jūsu dienās, tādu darbu, ko jūs neticēsiet, ja kāds jums to stāsta.””

42. Un kad Jūdi bija izgājuši no sinagogas, tad pagāni lūdza, nākošā sabatā viņiem šos vārdus runāt.

43. Un kad draudze tapa atlaista, tad daudz Jūdi un dievbijīgi Jūdu ticības biedri Pāvilam un Barnabam sekoja; šie tos pamācīja un paskubināja palikt Dieva žēlastībā.

44. Un nākošā sabatā gandrīz visa pilsēta sapulcējās, Dieva vārdu dzirdēt.

45. Bet Jūdi, ļaužu pulku redzēdami, tapa naida pilni un runāja tam pretī, ko Pāvils sacīja; pretī runādami un zaimodami.

46. Bet Pāvils un Barnaba ar drošību sacīja: “Dieva vārds vispirms uz jums bija jārunā, bet kad jūs to atmetat un sevi par necienīgiem turat mantot mūžīgu dzīvošanu, redzi, tad mēs griežamies pie pagāniem.

47. Jo tā Tas Kungs mums ir pavēlējis: “Es tevi esmu iecēlis pagāniem par gaismu, ka tu būtu pestīšana līdz pasaules galam.””

48. Kad nu pagāni to dzirdēja, tad tie priecājās un slavēja Tā Kunga vārdu, un ticēja, cik uz mūžīgu dzīvošanu bija izredzēti.

49. Un Tā Kunga vārds izpaudās pa visu apvidu.

50. Bet Jūdi skubināja dievbijīgas sievas no augstas kārtas un pilsētas virsniekus un cēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un tos izdzina no savām robežām.

51. Bet tie pīšļus nokratīja no savām kājām pret tiem un nāca uz Ikoniju.

52. Un mācekļi tapa piepildīti ar prieku un ar Svēto Garu.