Apustuļu darbi 13 NLB

1. Antiohijas draudzē bija pravieši un skolotāji: Barnaba, Sīmanis, saukts Nigers, kirēnietis Lūkijs un Manaēns, kas bija uzaudzināts kopā ar tetrarhu Hērodu, un Sauls.

2. Kad viņi kalpoja Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet man Barnabu un Saulu tam darbam, uz kuru es tos esmu aicinājis.”

3. Tad, gavējuši un Dievu pielūguši, viņi uzlika tiem rokas un tos atlaida.

4. Bet viņi, Svētā Gara sūtīti, nonāca Seleukijā un no turienes kuģoja uz Kipru.

5. Nokļuvuši Salamīnā, viņi sludināja Dieva vārdu jūdu sinagogās. Arī Jānis bija viņiem par palīgu.

6. Izgājuši cauri visai salai līdz pat Pafai, viņi tur sastapa kādu magu, viltus pravieti, jūdu vīru, vārdā Barjēzus,

7. viņš bija tuvs prokonsulam Sergijam Paulam, saprātīgam vīram. Tas uzaicināja pie sevis Barnabu un Saulu, jo gribēja dzirdēt Dieva vārdu.

8. Bet mags Elima – tā viņu sauc grieķiski – stājās viņiem pretim, cenzdamies prokonsulu novērst no ticības.

9. Sauls, saukts arī Pāvils, Svētā Gara pilns, to cieši uzlūkojis,

10. sacīja: “Tu, velna bērns, pilns visādu viltību un blēdību, jebkādas taisnības ienaidnieks, vai tu nerimsies sagrozīt Kunga taisnos ceļus?

11. Un, redzi, tagad Kunga roka ir pret tevi, un tu būsi akls un neredzēsi saules gaismu līdz savam laikam.” Un tūdaļ pār viņu nāca akla tumsa, un viņš taustīdamies meklēja pēc kāda, kas viņu vestu aiz rokas.

12. Tad prokonsuls, redzēdams, kas notiek, kļuva ticīgs un bija pārsteigts par Kunga mācību.

13. No Pafas Pāvils ar pavadoņiem aizkuģoja uz Pergi Pamfīlijā, bet Jānis, no viņiem nošķīries, atgriezās Jeruzālemē.

14. Turpinot ceļu no Perges, viņi nonāca Pisidijas Antiohijā un sabata dienā iegāja sinagogā un apsēdās.

15. Pēc lasījuma no bauslības un praviešu grāmatām sinagogas vadītāji sūtīja pēc viņiem, sacīdami: “Brāļi, ja jums ir kāds stiprinājuma vārds tautai, tad sakiet to.”

16. Pāvils piecēlās, ar roku deva zīmi un sacīja: “Israēlieši un jūs pārējie, kas bīstaties Dieva, klausieties!

17. Israēla tautas Dievs izredzēja mūsu tēvus un paaugstināja savu tautu, kad tā dzīvoja svešatnē Ēģiptes zemē, un ar varenu roku viņus no tās izveda, un

18. četrdesmit gadus tuksnesī viņš tos pacieta.

19. Viņš izdeldēja septiņas tautas Kanaānas zemē un deva viņu zemi mantojumā savai tautai.

20. Tā pagāja kādi četrsimt piecdesmit gadi. Pēc tam viņš tiem deva soģus līdz pat pravietim Samuēlam.

21. Kad tauta prasīja, lai tai būtu ķēniņš, Dievs viņiem deva Saulu, Kīša dēlu, vīru no Benjāmina cilts, kurš valdīja četrdesmit gadus.

22. Tad Dievs, atmetis Saulu, iecēla pār tiem ķēniņu Dāvidu, par viņu liecinādams: es esmu atradis Jišaja dēlu Dāvidu, vīru pēc mana prāta, kas darīs visu manu gribu.

23. Kā Dievs bija solījis, no šī dzimuma viņš cēla Israēlam Pestītāju Jēzu;

24. pirms viņa nākšanas Jānis sludināja visam Israēlam grēku nožēlas un atgriešanās kristību.

25. Pabeidzis savas gaitas, Jānis sacīja: es neesmu tas, par ko jūs mani turat. Bet, redzi, pēc manis nāk tas, kuram es neesmu cienīgs sandales atraisīt. –

26. Brāļi, Ābrahāma cilts dēli, un jūs, kas bīstaties Dieva, – šis pestīšanas vārds ir mums sūtīts.

27. Jeruzālemes iedzīvotāji un to vadoņi viņu neatzina un notiesāja, liekot piepildīties praviešu vārdiem, ko lasa ik sabatā.

28. Un, lai gan nekādu nāves vainu pie viņa neatrada, tie lūdza Pilātu viņu nogalināt.

29. Kad viss bija piepildīts, kas par viņu rakstīts, viņš tika noņemts no krusta un guldīts kapā.

30. Bet Dievs viņu uzmodināja no miroņiem,

31. un daudzas dienas viņš bija redzams tiem, kas līdz ar viņu bija atnākuši no Galilejas uz Jeruzālemi, un tagad tie ir viņa liecinieki tautā.

32. Mēs jums pasludinām prieka vēsti, ko Dievs apsolīja tēviem

33. un ko piepildījis mums, viņu bērniem, augšāmceldams Jēzu, kā rakstīts otrajā psalmā: tu esi mans Dēls, es tevi šodien dzemdināju. –

34. To, ka Dievs viņu ir augšāmcēlis no mirušajiem un viņš vairs neatgriezīsies iznīcībā, Dievs ir izteicis tā: es jums došu svētumu, kā reiz bija solīts Dāvidam. –

35. Tādēļ citviet rakstīts: tu neļausi savam Svētajam pieredzēt iznīcību. –

36. Dāvids pēc Dieva gribas savu laiku kalpoja, nomira un tika guldīts blakus tēviem un pieredzēja iznīcību.

37. Bet tas, kuru Dievs augšāmcēla, iznīcību nepiedzīvoja.

38. Tad nu, mīļie brāļi, lai jums top zināms, ka caur viņu jums pasludināta grēku piedošana, un no visa, no kā pēc Mozus bauslības jūs nevarējāt tikt attaisnoti,

39. ikviens, kas tic, esat viņā attaisnoti.

40. Tad nu pielūkojiet, lai pār jums nenāk tas, ko jau pravieši teikuši:

41. raugiet, jūs nicinātāji, brīnieties un izzūdiet, jo jūsu dienās es darīšu darbu, tādu darbu, ka jūs neticēsit, ja jums kāds to stāstītu.”

42. Pāvilam un Barnabam ejot ārā, ļaudis aicināja viņus arī nākamajā sabatā runāt šos vārdus.

43. Draudze izklīda, un daudzi jūdi un dievbijīgie prosēlīti sekoja Pāvilam un Barnabam, kuri viņus uzrunāja un mudināja turēties pie Dieva žēlastības.

44. Nākamajā sabatā gandrīz visa pilsēta sapulcējās klausīties Kunga vārdu.

45. Ļaužu pūli ieraugot, jūdus pārņēma skaudība, un viņi zaimoja, runādami pretī Pāvila sacītajam.

46. Pāvils un Barnaba viņiem drosmīgi atbildēja: “Dieva vārdam vispirms vajadzēja tikt sludinātam jums, bet, kad jūs to atgrūžat un neturat sevi par mūžīgās dzīvības cienīgiem, redzi, tad mēs vēršamies pie pagāniem.

47. Jo tā mums ir pavēlējis Kungs: es tevi esmu licis par gaismu pagāniem, lai tu būtu par pestīšanu līdz zemes galam.”

48. Pagāni, to dzirdot, priecājās un slavēja Kunga vārdu, un tie, kas bija izraudzīti mūžīgai dzīvībai, ticēja.

49. Un Kunga vārds izplatījās pa visu zemi.

50. Tad jūdi sakūdīja cienījamas un dievbijīgas sievietes un pilsētas ievērojamākos vīrus, un tie sāka vajāt Pāvilu un Barnabu un izdzina viņus no sava apgabala.

51. Bet viņi, nokratījuši pret tiem putekļus no savām kājām, aizgāja uz Ikoniju.

52. Un mācekļi kļuva prieka un Svētā Gara pilni.