Apustuļu darbi 16 NLB
1. Tad viņš nonāca Derbē un Listrās. Un, redzi, tur bija kāds māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas jūdu sievietes dēls, kura tēvs bija grieķis.
2. Brāļi, kas dzīvoja Listrās un Ikonijā, liecināja par viņu labu.
3. Pāvils, iedams prom, gribēja ņemt viņu sev līdzi. Bet, tā kā visi zināja, ka viņa tēvs bijis grieķis, Pāvils to apgraizīja jūdu dēļ, kuri dzīvoja tajā apvidū.
4. Apceļojot pilsētas, viņi mācekļiem uzdeva ievērot priekšrakstus, ko bija noteikuši apustuļi un presbiteri Jeruzālemē.
Pāvils parādībā redz kādu maķedonieti5. Draudzes stiprinājās ticībā un skaitliski pieauga dienu no dienas.
6. Bet Frīģijas un Galatijas zemē viņi nepalika, jo Svētais Gars neļāva viņiem sludināt vārdu Āzijā.
7. Nonākuši pie Mīsijas, viņi lūkoja ieiet Bitīnijā, bet Jēzus Gars viņiem neļāva.
8. Pagājuši garām Mīsijai, viņi nonāca Troādā.
9. Naktī Pāvils redzēja parādību: kāds maķedoniešu vīrs stāv un viņu aicina: “Celies pāri uz Maķedoniju un palīdzi mums!”
Lidija pievēršas Kristum10. Kad viņš bija šo parādību redzējis, mēs gribējām tūlīt doties uz Maķedoniju, būdami pārliecināti, ka Dievs aicina mūs pasludināt viņiem evaņģēliju.
11. Atstājuši Troādu, mēs taisnā ceļā aizkuģojām uz Samotrāki un nākamajā dienā devāmies uz Neapoli
12. un no turienes uz Filipiem, pilsētu, kas mūsu ceļā bija pirmā kolonija Maķedonijas apgabalā. Šajā pilsētā mēs pavadījām dažas dienas.
13. Sabatā mēs izgājām ārā pa pilsētas vārtiem un devāmies gar upi, kur, mēs domājām, jābūt lūgšanu vietai, un apsēdušies sākām runāt ar sievietēm, kas tur bija sanākušas.
14. Klausījās arī kāda dievbijīga sieviete, vārdā Lidija, viņa bija purpura pārdevēja no Tiatīras pilsētas. Viņai Kungs atvēra sirdi uzklausīt Pāvila vārdus.
Pāvils un Sīla cietumā Filipos15. Kad viņa un viņas nams bija kristīti, viņa aicināja: “Ja jūs uzskatāt, ka esmu Kungam uzticīga, tad nāciet manā namā un palieciet.” Un viņai izdevās mūs pierunāt.
16. Reiz, kad gājām uz lūgšanu vietu, mums gadījās sastapt kādu verdzeni, kurā bija pareģotājas gars, un ar pareģošanu viņa nesa saviem saimniekiem lielu peļņu.
17. Viņa sekoja Pāvilam un mums, klaigādama: “Šie cilvēki ir visaugstā Dieva kalpi! Viņi sludina jums pestīšanas ceļu.”
18. Tā viņa darīja daudzas dienas. Nevarēdams to vairs paciest, Pāvils vērsās pie gara, sacīdams: “Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu: izej no viņas!” Un tajā pašā brīdī tas izgāja no viņas.
19. Bet viņas saimnieki, redzēdami, ka pagaisusi viņu cerība uz peļņu, sagrāba Pāvilu un Sīlu un aizvilka tos uz tirgus laukumu, lai nodotu varasvīriem.
20. Atveduši tos pilsētas pārvaldnieku priekšā, tie sacīja: “Šie cilvēki, būdami jūdi, rada nemieru mūsu pilsētā
21. un sludina paradumus, ko mums, romiešiem, nav iespējams nedz pieņemt, nedz darīt.”
22. Viņiem apkārt sastājās ļaužu pūlis. Pārvaldnieki, norāvuši tiem drēbes, lika tos nopērt.
23. Daudziem sitieniem šaustījuši, viņi tos iemeta cietumā un piekodināja cietumsargam stingri uzraudzīt.
24. Tādu pavēli saņēmis, cietumsargs iemeta tos cietuma dziļākajā kambarī un viņu kājas saslēdza koka siekstā.
25. Nakts vidū Pāvils un Sīla slavēja Dievu dziesmās, un pārējie cietumnieki viņos klausījās.
26. Pēkšņi notika liela zemestrīce un satricināja cietuma pamatus. Tūlīt atvērās visas durvis un visiem nokrita važas.
27. Uztrūcies no miega, cietumsargs ieraudzīja cietuma durvis atvērtas un, nospriedis, ka cietumnieki aizbēguši, izrāva zobenu un grasījās sevi nonāvēt.
28. Bet Pāvils skaļā balsī iesaucās: “Nedari sev nekā slikta, jo mēs visi esam tepat.”
29. Palūdzis gaismu, tas metās pie viņiem iekšā un drebēdams nokrita Pāvilam un Sīlam pie kājām.
30. Izvedis viņus ārā, tas lūdza: “Kungi, kas man jādara, lai es tiktu glābts?”
31. Viņi sacīja: “Tici Kungam Jēzum un tiksi glābts – gan tu, gan tavs nams.”
32. Un tie viņam un visiem, kas bija viņa namā, sludināja Kunga vārdu.
33. Tajā pašā naktī cietumsargs tos uzņēma pie sevis, apmazgāja viņu brūces, un tūlīt viņš tika kristīts un visi, kas bija ar viņu.
34. Ievedis tos savā namā, viņš klāja tiem galdu un priecājās kopā ar visu savu namu ticībā uz Dievu.
35. Nākamajā dienā pilsētas pārvaldnieki sūtīja pie sarga liktorus un lika teikt: “Laid ārā šos cilvēkus!”
36. Cietumsargs to paziņoja Pāvilam: “Pārvaldnieki teica, lai jūs atlaiž. Tad nu ejiet un dodieties prom ar mieru.”
37. Bet Pāvils atbildēja: “Viņi mūs, Romas pilsoņus, bez tiesas sprieduma tautas priekšā nopēruši, iemeta cietumā un tagad grib slepus mūs izmest? Tā vis nebūs – lai viņi nāk un paši izved mūs ārā.”
38. Liktori šos vārdus paziņoja pilsētas pārvaldniekiem, bet tie, izdzirdējuši, ka viņi ir romieši, nobijās.
39. Pilsētas pārvaldnieki atnāca un laipni aprunājās ar viņiem, un, izveduši ārā, lūdza viņus aiziet no pilsētas.
40. Iznākuši no cietuma, viņi aizgāja uz Lidijas māju un, satikuši brāļus, uzmundrināja tos un devās tālāk.