Apustuļu darbi 17 LG8

1. Un caur Amfipoli un Apolloniju gājuši tie nāca uz Tesaloniku: tur bija viena Jūdu sinagoga.

2. Un Pāvils pēc sava ieraduma pie tiem iegāja un trīs sabatus ar tiem sarunājās par rakstiem,

3. Tos izstāstīdams un viņiem priekšā likdams, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem, un sacīja: “Šis ir Kristus - Jēzus, ko es jums pasludināju.”

4. Un kādi no tiem tapa pārliecināti un piebiedrojās Pāvilam un Sīlasam, un no dievbijīgiem Grieķiem liels pulks un laba tiesa sievu no augstas kārtas.

5. Bet neticīgie Jūdi, skaudības pilni, ņēma pie sevis kādus saskrējušus neliešus un sapulcējās pūlī un cēla troksni pilsētā; un Jazona namu apstājuši, meklēja tos izvest pie ļaužu pulka.

6. Bet tos neatraduši, tie Jazonu un citus brāļus vilka pie pilsētas virsniekiem brēkdami: “Tie, kas visu pasauli ar dumpi pilda, tie arī šurp ir nākuši.

7. Tos Jazons ir uzņēmis; un šie visi dara pret ķeizara pavēlēm sacīdami: citu esam ķēniņu - Jēzu.”

8. Un tie iztrūcināja ļaudis un pilsētas virsniekus, kas to dzirdēja.

9. Bet šie, galvojumu no Jazona un pārējiem dabūjuši, tos palaida.

10. Bet brāļi tūdaļ naktī Pāvilu un Sīlasu izvadīja uz Bereju; tie tur nonākuši iegāja Jūdu sinagogā.

11. Un šie bija labvēlīgāki par Tesalonikas Jūdiem un vārdu uzņēma ar visu labu prātu, meklēdami ikdienas rakstos, vai šās lietas tā esot?

12. Tad nu daudzi no tiem ticēja, arī no Grieķu augstas kārtas sievām un vīriem laba tiesa.

13. Un kad Tesalonikas Jūdi dabūja zināt, ka arī Berejā Dieva vārds no Pāvila tapa sludināts, tad tie nāca arī uz turieni un ļaudis skubināja uz dumpi.

14. Bet brāļi tūdaļ Pāvilu izsūtīja, ka tas noietu uz jūru, bet Sīlas un Timotejs tur palika.

15. Bet tie, kas Pāvilu pavadīja, to veda līdz Atēnai, un pavēli priekš Sīlasa un Timoteja dabūjuši, lai šie arīdzan pie viņa nāktu, tie aizgāja.

16. Un kamēr Pāvils viņus gaidīja Atēnā, apskaitās viņa gars iekš viņa, kad viņš redzēja pilsētu tik elkadievīgu esam.

17. Tad nu viņš sinagogā sarunājās ar Jūdiem un dievbijīgiem, un tirgū ikdienas ar tiem, kas piegadījās.

18. Un kādi no Epikureju un Stoīku gudriem ar viņu sarunājās; un kādi sacīja: “Ko šis pļāpa grib runāt?” Un citi: “Šis izliekās kā svešu dievu sludinātājs;” tāpēc ka viņš tiem Jēzu un augšāmcelšanos sludināja.

19. Un tie viņu ņēma un veda uz augstās tiesas vietu, sacīdami: “Vai nevaram dabūt zināt, kāda tā jaunā mācība, ko tu sludini?

20. Jo tu dažas svešas lietas runā priekš mūsu ausīm, tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir?”

21. Bet visi Atēnieši un svešinieki, kas tur piemājoja, ar citu neko laiku nekavēja, kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt.

22. Un Pāvils stāvēja augstās tiesas plača vidū un sacīja: “Jūs Atēniešu vīri, pēc visa es jūs redzu jo dievbijīgus.

23. Jo staigādams un jūsu svētekļus apraudzīdams, es atradu arī vienu altāri, kam bija virsū rakstīts: nepazīstamam Dievam. Tad nu, ko jūs nepazīdami godājiet, To es jums pasludināju.

24. Tas Dievs, kas ir radījis pasauli un visu, kas tur iekšā, Viņš, debess un zemes Kungs būdams, nemājo rokām darītās baznīcās,

25. Un Viņam arī nenotiek no cilvēku rokām kalpošana, tā kā Viņam ko vajadzētu; bet Viņš pats dod visiem dzīvību un dvašu un visas lietas.

26. Un Viņš ir darījis, ka no vienām asinīm visas cilvēku tautas dzīvo pa visu zemes virsu, un ir nolicis iepriekš nospriestus laikus un robežas, kur tiem būs dzīvot,

27. Ka tie To Kungu meklētu, lai tie Viņu varētu just un atrast, - jebšu Viņš nav tālu no neviena no mums.

28. Jo iekš Viņa mēs dzīvojam un kustam un esam; tā kā arī kādi no jūsu dziesminiekiem sacījuši: mēs arī esam Viņa tauta.

29. Tad nu mums, kas Dieva tauta esam, nebūs domāt, dievību esam līdzīgu zeltam vai sudrabam vai akmenim, kādam caur cilvēka gudrību un izdomāšanu iztaisītam tēlam.

30. Tad nu Dievs nezināšanas laikus panesis, tagad pavēl visiem cilvēkiem visās malās no grēkiem atgriezties;

31. Tāpēc ka Viņš dienu ir nolicis, kurā Viņš pasauli tiesās iekš taisnības caur Vīru, ko Viņš uz to izredzējis, visiem ticību pasniegdams, kad Viņš To no miroņiem ir uzmodinājis.”

32. Bet kad tie dzirdēja miroņu augšāmcelšanos, tad citi to ņēma smieklā, bet citi sacīja: “Par to mēs tevi vēl kādu citu reiz dzirdēsim.”

33. Un tā Pāvils izgāja no viņu vidus.

34. Bet kādi vīri tam pieķērās un ticēja. Starp tiem bija Dionisijs, augstās tiesas loceklis, un viena sieva, ar vārdu Damare, un vēl citi līdz ar tiem.