Apustuļu darbi 19 LG8

1. Un kamēr Apollus Korintū bija, notikās, ka Pāvils, augšzemes vietas pārstaigājis, nāca uz Efesu, un kādus mācekļus atradis,

2. Viņš uz tiem sacīja: “Vai jūs Svēto Garu esat dabūjuši, kad jūs tapāt ticīgi?” Bet tie uz viņu sacīja: “Mēs neesam ne dzirdējuši, ka Svētais Gars ir.”

3. Un viņš uz tiem sacīja: “Uz ko tad jūs esat kristīti?” Un tie sacīja: “Uz Jāņa kristību.”

4. Bet Pāvils sacīja: “Jānis ir kristījis ar kristību uz atgriešanos no grēkiem, ļaudīm sacīdams, lai tic uz To, kas nākšot pēc viņa, tas ir, uz Kristu Jēzu.”

5. Un to dzirdējuši tie tapa kristīti uz Tā Kunga Jēzus vārdu.

6. Un kad Pāvils tiem rokas uzlika, tad Svētais Gars uz tiem nāca, un tie runāja valodām un sludināja praviešu mācības.

7. Un visi tie vīri bija kādi divpadsmit.

8. Bet viņš sinagogā iegājis, droši mācīja kādus trīs mēnešus, sarunādamies un tos pārliecinādams par Dieva valstības lietām.

9. Un kad citi bija apcietināti un nepaklausīgi un par šo ceļu ļaužu priekšā nelabi runāja, tad viņš no tiem atstājās un atšķīra mācekļus, ikdienas sarunādamies kādā Tiranna skolā.

10. Un tā tas gāja divus gadus, tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, Tā Kunga Jēzus vārdu dzirdēja, gan Jūdi, gan Grieķi.

11. Un Dievs lielus darbus darīja caur Pāvila rokām,

12. Tā ka arī sviedru auti un citi auti no viņa miesām tapa nesti pie neveseliem; un slimības tos atstāja, un ļaunie gari no tiem izgāja.

13. Un kādi no Jūdiem, kas bija velnu izdzinēji un apkārt vazājās, uzdrīkstējās Tā Kunga Jēzus vārdu saukt pār tiem, kam bija ļauni gari, sacīdami: mēs jūs apdraudam no tā Jēzus puses, ko Pāvils sludina.

14. Tie nu, kas šo darīja, bija Skevas, Jūdu augstā priestera, septiņi dēli.

15. Un ļaunais gars atbildēja un sacīja: “Jēzu es pazīstu un Pāvilu es zinu; bet jūs, kas jūs tādi esat?”

16. Un cilvēks, kam ļaunais gars bija, tiem uzlēca un tos pievarēdams tā darīja, ka tiem bija kailiem un ievainotiem jāizbēg no tā nama.

17. Un tas tapa zināms visiem Jūdiem un Grieķiem, kas Efesū dzīvoja; un visiem bailes uzgāja, un Tā Kunga Jēzus vārds tapa augsti teikts.

18. Un daudzi no tiem, kas bija palikuši ticīgi, nāca un izteica un izsūdzēja savus darbus.

19. Un daudzi no tiem, kas māņu darbus bija darījuši, savas grāmatas kopā sanesa un sadedzināja visiem redzot; un to vērtību aprēķināja un saskaitīja piecdesmit tūkstošus sudraba grašus.

20. Tik varen auga un uzvarēja Tā Kunga vārds.

21. Un pēc šiem notikumiem Pāvils garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju un Ahaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: “Pēc tam, kad tur būšu bijis, man arī Roma jāredz.”

22. Un uz Maķedoniju divus sūtījis, kas viņam kalpoja, Timoteju un Erastu, viņš pats kādu brīdi palika Āzijā.

23. Bet ap to laiku liels troksnis cēlās šīs mācības dēļ

24. Jo viens, ar vārdu Demeteris, sudraba kalējs, no sudraba taisīja Dianas namiņus un gādāja amata meistariem lielu peļņu.

25. Šos, un šī amata strādniekus sapulcējis, viņš sacīja: “Vīri, jūs zināt: ka no šā darba mums ir sava pārtikšana;

26. Un jūs redzat un dzirdat, ka šis Pāvils ne vien Efesū, bet tik ne pa visu Āziju lielu pulku pārrunādams ir novērsis, sacīdams, ka tie nav dievi, kas rokām taisīti.

27. Un tas ne vien mums tā var padarīt, ka šī mūsu peļņa ies mazumā, bet arī ka augstās dieves Dianas nams taps nievāts, un arī viņas augstība iznīks, kam taču visa Āzija un pasaule kalpo.”

28. Bet to dzirdēdami, tie tapa dusmības pilni un sauca, sacīdami: “Augsta ir Efesiešu Diana.”

29. Un visa pilsēta tapa trokšņa pilna, un tie skrēja vienprātīgi uz teātri, līdz raudami Maķedoniešus Gaju un Aristarhu, Pāvila ceļa biedrus.

30. Un kad Pāvils gribēja iet pie ļaudīm, tad mācekļi viņam to neļāva.

31. Bet arī kādi no Āzijas virsniekiem, viņa draugi būdami, pie tā sūtīja lūgdami, ka tas nedotos uz teātri.

32. Tad nu citi sauca šā, citi tā, jo draudze bija sajukusi, un lielais pulks nezināja, kādēļ kopā bija sanākuši,

33. Un Aleksandru no tā pulka izvilka, kad Jūdi viņu uz priekšu stūma; un Aleksandrs meta ar roku, gribēdams priekš ļaudīm aizstāvēties.

34. Bet kad tie nomanīja, viņu esam Jūdu, tad visi vienā balsī sauca ap divām stundām: “Augsta ir Efesiešu Diana.”

35. Un kad pilsētas rakstuvedējs pūli bija klusinājis, tad viņš sacīja: “Jūs Efesus vīri, kurš cilvēks nezina, Efesus pilsētu esam augstās dieves Dianas un no debess kritušā tēla kopēju?

36. Kad nu šīm lietām neviens nevar pretī runāt, tad jums pienākas ar mieru būt un nenieka aplam nedarīt.

37. Jo jūs šos vīrus esat atveduši, kas nav nedz tās svētās vietas laupītāji nedz jūsu dievietes zaimotāji.

38. Ja tad nu Demeterim un amata vīriem kāda lieta ir pret kādu, tad tiesas dienas top turētas un zemes soģi ir, lai viņi tur savā starpā sūdzās.

39. Bet ja jūs citu kādu lietu meklējiet, tad lai sapulcējās pēc likuma un lai iztiesā.

40. Jo mēs esam tai likstā, ka par to, kas šodien noticis, varam tikt apsūdzēti dumpja dēļ, un tomēr nekādas vainas nav, ar ko šo dumpi varētu attaisnot.”

41. Un to sacījis, viņš ļaudis atlaida.