Apustuļu darbi 19 NLB

1. Kamēr Apolls bija Korintā, Pāvils, pārstaigājis augšējos apgabalus, nonāca Efesā un tur, sastapis dažus mācekļus,

2. tiem jautāja: “Vai jūs saņēmāt Svēto Garu, kad kļuvāt ticīgi?” Bet viņi atbildēja: “Pat dzirdējuši neesam, ka Svētais Gars ir.”

3. Viņš jautāja: “Kādā kristībā jūs esat kristīti?” Viņi atbildēja: “Jāņa kristībā.”

4. Pāvils sacīja: “Jānis kristīja uz atgriešanos no grēkiem un tautai mācīja, lai tic tam, kas nāks pēc viņa, – Jēzum.”

5. To dzirdējuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus vārdā,

6. un, kad Pāvils uzlika rokas, pār viņiem nāca Svētais Gars, un viņi sāka runāt mēlēs un pravietot.

7. Tādu vīru bija kādi divpadsmit.

8. Tad viņš iegāja sinagogā un drosmīgi sludināja trīs mēnešus, runādams un pārliecinādams par Dieva valstību.

9. Bet, kad daži ar nocietinātu sirdi neticēja un sapulcējušos ļaužu priekšā zākāja šo ticības ceļu, viņš kopā ar mācekļiem nošķīrās no tiem un ik dienas sarunājās Tiranna skolā.

10. Tas turpinājās divus gadus, tā ka visi Āzijas provinces iedzīvotāji dzirdēja Kunga vārdu – gan jūdi, gan grieķi.

11. Dievs darīja neredzētus brīnumus caur Pāvila rokām,

12. tā ka pat, uzliekot slimajiem sviedrautus un apģērba gabalus, kas bijuši klāt pie viņa miesas, viņi no slimībām tika dziedināti un ļaunie gari izdzīti.

13. Arī daži apkārtklejojoši jūdu eksorcisti sāka piesaukt Kunga Jēzus vārdu pie ļauno garu apsēstiem, sacīdami: “Zvērinu ar Jēzu, kuru sludina Pāvils.”

14. Tā darīja kāda jūdu augstā priestera Skevas septiņi dēli.

15. Tad ļaunais gars tiem sacīja: “Jēzus man ir zināms, un pazīstu Pāvilu, bet kas esat jūs?”

16. Pēkšņi cilvēks, kam bija ļaunais gars, metās viņiem virsū un ar spēku pievārēja viņus, tā ka tie kaili un savainoti aizbēga no tā nama.

17. Tas kļuva zināms visiem jūdiem un grieķiem, kas dzīvoja Efesā, un pār visiem nāca lielas bailes, un Kunga Jēzus vārds tika augsti godināts.

18. Daudzi ticīgie nāca, atzinās un izstāstīja, ko bija darījuši.

19. Un krietni daudz to, kas bija nodarbojušies ar maģiju, sanesa savas grāmatas un visu priekšā tās sadedzināja. Grāmatu vērtība saskaitot izrādījās piecdesmit tūkstoši sudrabā.

20. Tā Kunga vārds auga un nostiprinājās lielā spēkā.

21. Kad tas viss bija noticis, Pāvils, garā mudināts, nolēma pārstaigāt Maķedoniju un Ahaju un tad doties uz Jeruzālemi. Viņš sacīja: “Kad būšu tur bijis, man jāredz arī Roma.”

22. Nosūtījis uz Maķedoniju divus savus palīgus, Timoteju un Erastu, viņš pats kādu laiku palika Āzijā.

23. Tajā laikā izcēlās liels nemiers Kunga mācības dēļ.

24. Kāds sudrabkalis, vārdā Dēmētrijs, kas darināja no sudraba Artemīdas tempļa veidojumus, sagādādams rotkaļiem ienesīgu nodarbošanos,

25. saaicināja kopā visus šā darba darītājus un sacīja: “Vīri, jūs zināt, ka šī nodarbošanās nes mums peļņu.

26. Un jūs redzat un dzirdat, ka ne tikai Efesā, bet gandrīz visā Āzijas provincē šis Pāvils ir pārliecinājis un sapulcinājis ap sevi lielu ļaužu pūli, sludinādams, ka tie nav dievi, kas darināti cilvēku rokām.

27. Mums draud ne tikai tas, ka mūsu amats nonāks negodā, bet arī tas, ka lielās dievietes Artemīdas templis tiks noniecināts un iznīks tās dievietes varenība, kuru bīstas visa Āzija un pasaule.”

28. To dzirdēdami, tie kļuva dusmu pilni un kliedza: “Varena ir efesiešu Artemīda!”

29. Visu pilsētu pārņēma sajukums, visi kā viens metās uz amfiteātri, sagrābuši Pāvila pavadoņus – maķedoniešus Gāju un Aristarhu.

30. Kad Pāvils gribēja ieiet pūlī, mācekļi viņam to neļāva.

31. Arī daži aziarhi, būdami viņa draugi, ar sūtņu starpniecību mudināja viņu nedoties uz amfiteātri.

32. Katrs kliedza kaut ko savu; sapulcē izcēlās sajukums, un vairākums vairs nesaprata, kādēļ šeit sapulcējušies.

33. Pēc jūdu priekšlikuma ļaužu pūlis izstūma priekšā Aleksandru. Un Aleksandrs māja, lai tauta apklust un viņš varētu sacīt aizstāvības runu.

34. Uzzinājuši, ka viņš ir jūds, pūlis gandrīz vai divas stundas kliedza vienā balsī: “Varena ir Efesas Artemīda.”

35. Tad pilsētas rakstvedis, nomierinājis pūli, sacīja: “Efesas vīri, kurš cilvēks gan nezina, ka Efesas pilsēta sargā varenās Artemīdas templi un akmens tēlu, kas nokritis no debesīm?

36. Tā kā tas ir neapstrīdami, mums ir jābūt savaldīgiem un nav jādara nekas pārsteidzīgs.

37. Jūs esat atveduši šos vīrus, kas nav nedz tempļu aplaupītāji, nedz mūsu dievietes zaimotāji.

38. Ja Dēmētrijam un viņa amatniekiem ir pret kādu apsūdzība, tādēļ jau ir tiesas dienas un ir prokonsuli, lai viņi tiesājas savā starpā.

39. Bet, ja jūs gribat celt citu prasību, tad to lems likumīgā sapulce.

40. Mums jābīstas, ka šodien pret mums var izvirzīt apsūdzību par dumpi, jo nav iegansta, ar ko mēs varētu attaisnot šos nemierus.” To sacījis, viņš atlaida sapulci.