Apustuļu darbi 20 NLB

1. Kad trokšņošana bija norimusi, Pāvils saaicināja mācekļus un, tos iedrošinājis, atvadījās un aizgāja, lai dotos uz Maķedoniju.

2. Pārstaigājis šos apvidus un, daudz runādams un uzmundrinādams tos, viņš nonāca Grieķijā,

3. kur pavadīja trīs mēnešus; kad viņš jau gatavojās doties tālāk uz Sīriju, jūdi pret viņu sazvērējās, un viņš nolēma griezties atpakaļ caur Maķedoniju.

4. Ceļā viņu pavadīja berojietis Sopatrs, Pirra dēls, no tesalonīkiešiem – Aristarhs un Sekunds, derbietis Gājs un Timotejs, no Āzijas provinces – Tihiks un Trofims.

5. Aizsteigušies mums priekšā, viņi gaidīja mūs Troādā.

6. Pēc Neraudzētās maizes dienām mēs devāmies prom no Filipiem un piecās dienās nonācām pie viņiem Troādā, kur uzkavējāmies septiņas dienas.

7. Nedēļas pirmajā dienā, kad bijām sapulcējušies maizi lauzt, Pāvils runāja ar ļaudīm; gatavodamies jau rītausmā doties ceļā, viņš runāja līdz pat pusnaktij.

8. Augštelpā, kur mēs bijām sapulcējušies, bija daudz lāpu.

9. Kāds jauneklis, vārdā Eutihs, kurš sēdēja uz palodzes, Pāvila runai ieilgstot, iegrima dziļā miegā; miega pārņemts, viņš nokrita no trešā stāva zemē, un viņu pacēla mirušu.

10. Nokāpis lejā, Pāvils metās viņam klāt un, to apkampis, sacīja: “Neuztraucieties, viņa dvēsele ir viņā.”

11. Uzkāpis atkal augšā, viņš lauza maizi un baudīja. Vēl ilgi līdz rīta gaismai viņš runāja un tad devās prom.

12. Bet ļaudis zēnu pārveda mājās dzīvu un bija ļoti iepriecināti.

13. Mēs ar kuģi devāmies ceļā pirmie un nonācām Āsā, kur bijām nodomājuši uzņemt Pāvilu, jo tā viņš bija pavēlējis, pats gribēdams iet kājām.

14. Āsā satikušies, mēs viņu uzņēmām un devāmies uz Mitilēni.

15. No turienes aizbraukuši, nākamajā dienā nonācām iepretim Hijai, tad nobraucām gar Samu un nākamajā dienā nonācām Milētā.

16. Pāvils bija nolēmis braukt ar kuģi Efesai garām, lai viņam neiznāktu aizkavēšanās Āzijā, jo viņš steidzās, lai paspētu, ja vien būtu iespējams, Vasarsvētku dienā nokļūt Jeruzālemē.

17. Būdams Milētā, viņš ataicināja draudzes presbiterus no Efesas.

18. Kad tie atnāca, viņš tiem sacīja: “Jūs zināt, ka jau no pirmās dienas, kopš ierados Āzijā, visu laiku esmu bijis kopā ar jums,

19. kalpodams Kungam visā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, kas cēlušies jūdu sazvērestību dēļ.

20. Neko noderīgu neesmu jums noklusējis, kas jums netiktu darīts zināms vai izskaidrots visiem kopā un atsevišķi pa mājām.

21. Gan jūdiem, gan grieķiem esmu liecinājis atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu.

22. Un, redzi, tagad, garā saistīts, es dodos uz Jeruzālemi un nezinu, kas mani tur gaida;

23. vienīgi Svētais Gars man ik pilsētā pasludina, ka mani gaida važas un ciešanas.

24. Bet savu dzīvību es nekādi neuzskatu par vērtīgu. Kaut tik es varētu pabeigt savu gājumu un kalpošanu, ko esmu saņēmis no Kunga Jēzus, – apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.

25. Un, redzi, tagad es zinu, ka jūs visi, pie kuriem esmu nācis, sludinādams Valstību, vairs nekad manu vaigu neredzēsiet.

26. Tādēļ es jums šodien liecinu, ka esmu tīrs no visu asinīm,

27. jo neesmu vairījies pavēstīt jums Dieva nodomu.

28. Sargiet sevi un visu ganāmpulku, kurā Svētais Gars jūs licis par bīskapiem, lai jūs ganītu Dieva draudzi, ko viņš ir iemantojis ar savām asinīm.

29. Es zinu, ka pēc manas aiziešanas jūsu vidū nāks plēsīgi vilki, kas ganāmpulku nesaudzēs,

30. un arī no jūsu vidus celsies vīri, kas runās aplam, cenzdamies aizraut sev līdzi mācekļus.

31. Tādēļ esiet nomodā, atcerēdamies, ka es trīs gadus dienu un nakti neesmu mitējies ar asarām ikvienu no jums pamācīt.

32. Un tagad es jūs uzticu Dievam un viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs uzcelt kā namu un dot mantojumu līdz ar visiem svētītajiem.

33. Zeltu, sudrabu vai apģērbu ne no viena neesmu iekārojis.

34. Jūs zināt, ka šīs manas rokas ir kalpojušas manām un to vajadzībām, kas bijuši kopā ar mani.

35. Visās lietās es esmu rādījis jums priekšzīmi, ka, šādi nopūloties, vajag palīdzēt vājajiem, atceroties Kunga Jēzus vārdus, ko viņš sacījis: svētīgāk ir dot nekā ņemt.”

36. To sacījis, viņš nokrita ceļos un kopā ar visiem lūdza Dievu.

37. Visi sāka skaļi raudāt, krita Pāvilam ap kaklu un viņu skūpstīja.

38. Visvairāk tos sāpināja viņa teiktie vārdi, ka tie vairs nekad neredzēs viņa vaigu. Tad tie pavadīja viņu uz kuģi.