Apustuļu darbi 21 LG8

1. Un kad notikās, ka mēs no tiem atšķīrušies, tad mēs braucām taisnā ceļā un nācām uz Kosu un otrā dienā uz Rodu un no turienes uz Pataru.

2. Un laivu atraduši, kas uz Feniķiju pārcēlās, mēs iekāpām un aizcēlāmies.

3. Un kad mēs Kipru ieraudzījām un pa kreiso roku pametām, tad cēlāmies uz Sīriju, un Tirū mēs laidām pie malas, jo tur tai laivai prece bija jāizkrauj.

4. Un mācekļus atraduši, mēs tur palikām septiņas dienas; tie Pāvilam caur Garu sacīja, lai tas neietu uz Jeruzālemi.

5. Un notikās pēc šīm dienām, tad mēs izgājām un devāmies projām, un tur visi ar sievām un bērniem mūs izvadīja no pilsētas ārā; un mēs pie jūrmalas ceļos metušies Dievu lūdzām.

6. Un kad savā starpā bijām atvadījušies, iekāpām laivā. Bet viņi griezās atpakaļ uz savām mājām.

7. Bet mēs, pārceļoties ar laivu no Tīras, nonācām Ptolemaidas malā; un brāļus sveicinājuši, mēs pie tiem palikām vienu dienu.

8. Bet otrā dienā mēs, kas ap Pāvilu bijām, izgājuši nācām uz Cezareju; un iegājuši evaņģēlista Filipa namā, (kas bija viens no septiņiem), mēs pie tā palikām.

9. Bet šim bija četras meitas, jaunavas, kas nākošās lietas pravietoja.

10. Un kad mēs kādas dienas tur bijām palikuši, viens pravietis atnāca no Jūdu zemes, ar vārdu Agabs.

11. Un tas nāca pie mums un ņēma Pāvila jostu un saistīja pats sev rokas un kājas sacīdams: “Tā Svētais Gars saka: to vīru, kam šī josta pieder, tāpat Jūdi saistīs Jeruzālemē un viņu nodos pagānu rokās.”

12. Un kad mēs to dzirdējām, tad ne vien mēs lūdzām, bet arī tie, kas tai vietā dzīvoja, lai viņš neietu uz Jeruzālemi.

13. Bet Pāvils atbildēja: “Ko jūs darāt, ka raudāt un laužat manu sirdi? Jo es esmu gatavs par Tā Kunga Jēzus vārdu ne vien likties saistīties Jeruzālemē, bet arī mirt.”

14. Un kad viņš neļāvās pārrunāties, tad mēs palikām klusu, sacīdami: “Tā Kunga prāts lai notiek.”

15. Pēc šīm dienām mēs sataisījāmies un gājām uz Jeruzālemi.

16. Un tur arī kādi mācekļi no Cezarejas mums nāca līdz un mūs veda pie viena veca mācekļa, Mnasona no Kipras, lai pie tā mājotu.

17. Un kad nācām uz Jeruzālemi, tad brāļi mūs ar mīļu prātu uzņēma.

18. Un otrā dienā Pāvils ar mums nogāja pie Jēkaba; un visi vecaji tur arīdzan sanāca.

19. Un viņš tos sveicinājis, pa kārtām stāstīja visu, ko Dievs pie pagāniem caur viņa kalpošanu bija darījis.

20. Un to dzirdējuši, tie To Kungu teica un uz viņu sacīja: “Brāli, tu redzi, cik tūkstoši Jūdu ir, kas palikuši ticīgi, un visi gauži dzenās pēc bauslības.

21. Un tie par tevi dabūjuši zināt, ka tu visus Jūdus, kas starp pagāniem, mācot atstāties no Mozus, sacīdams, ka tiem nebūs savus bērnus apgraizīt, nedz pēc tām ierašām dzīvot.

22. Tādēļ ko tad nu? Tiešām, gan ļaužu pulks sanāks; jo tie dzirdēs tevi esam atnākušu.

23. Tāpēc dari to, ko mēs tev sakām: mums ir četri vīri, tie Dievam ir solījušies.

24. Tos ņem pie sevis un šķīsties ar tiem, un izdod par tiem maksu, ka tie galvu apcērp, un lai visi zina, ka tie nieki, ko tie par tevi dzirdējuši, bet ka arī tu pats bauslību turēdams staigā.

25. Bet par pagāniem, kas palikuši ticīgi, mēs esam rakstījuši un sprieduši, ka tiem nebūs neko no tādām lietām turēt, kā vien, ka tiem būs sargāties no elkadievu upuriem un no asinīm un no nožņaugtā un no maucības.”

26. Tad Pāvils tos vīrus pie sevis ņēmis otrā dienā ar tiem šķīstījās un iegāja Dieva namā, un darīja zināmu, ka šķīstīšanas laiku tur palikšot, tiekams par ikvienu no tiem upura dāvana būšot pienesta.

27. Bet kad septiņas dienas jau drīz bija beigtas, tad Jūdi no Āzijas, viņu ieraudzīdami Dieva namā, paskubināja visu to pulku un rokas pie viņa pielika,

28. Saukdami: “Jūs Israēla vīri, nāciet palīgā! Šis ir cilvēks, kas visus visās malās māca pret tautu un pret bauslību un pret šo vietu, un turklāt viņš Grieķus ir ievedis Dieva namā un šo svēto vietu apgānījis.”

29. (Jo tie iepriekš Trofimu no Efesus pie viņa bija redzējuši pilsētā un domāja, ka Pāvils to esot ievedis Dieva namā.)

30. Un visa pilsēta tapa trokšņa pilna, un ļaudis saskrēja kopā; un tie grāba un rāva Pāvilu no Dieva nama ārā, un tūdaļ durvis tapa aizslēgtas.

31. Un kad tie meklēja viņu nokaut, tad ziņa nāca pie karapulka virsnieka, ka visa Jeruzāleme esot sajaukta.

32. Šis tūdaļ karavīrus un kapteiņus paņēmis, pie tiem noskrēja, un kad tie virsnieku un karavīrus redzēja, tad tie mitējās Pāvilu sist.

33. Tad virsnieks piegājis viņu saņēma un pavēlēja, viņu ar divām ķēdēm saistīt, un vaicāja, kas viņš esot un ko esot darījis?

34. Bet tai pulkā citi sauca šā, citi tā. Kad tas nu tā trokšņa dēļ to lietu skaidri nevarēja saprast, tad tas pavēlēja, viņu vest nometnē.

35. Un kad viņš pie trepēm nāca, tad viņu karavīriem nešus bija jānes to ļaužu uzmākšanās dēļ.

36. Jo ļaužu pulks sekoja saukdams: “Nost ar viņu!”

37. Un Pāvils, pirms nometnē tapa ievests, uz virsnieku saka: “Vai man brīv tev ko sacīt?” Un tas sacīja: “Vai tu proti grieķiski?

38. Vai tu neesi tas Ēģiptietis, kas priekš šīm dienām dumpi cēlis un četrus tūkstošus slepkavas uz tuksnesi izvedis?”

39. Bet Pāvils sacīja: “Es esmu Jūdu cilvēks no Tarsus, zināmas Kilikijas pilsētas loceklis, es tevi lūdzu, vēli man uz ļaudīm runāt.”

40. Un kad tas bija atvēlējis, tad Pāvils uz trepēm stāvēdams meta ļaudīm ar roku; un kad nu pavisam palika klusu, tad viņš Ebreju valodā tos uzrunāja un sacīja: