Apustuļu darbi 21 LTV1965
1. Kad bijām no tiem šķīrušies un atstājuši krastu, mēs, taisnā ceļā brauk-dami, nonācām Kosā, nākošajā dienā Rodā, un no turienes Patarā;
2. Un, atraduši kuģi, kas devās uz Foinikiju, mēs iekāpām un aizbraucām.
3. Redzējuši Kipru un to atstājuši pa kreisi, mēs braucām uz Siriju un izkāpām malā Tirā, jo tur kuģim bija jāizkrauj krava.
4. Uzmeklējuši mācekļus, mēs tur palikām septiņas dienas; tie Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.
5. Savu laiku tur pavadījuši, mēs devāmies ceļā, un visi ar sievām un bērniem mūs pavadīja vēl ārpus pilsētas, un, nometušies ceļos krastmalā, mēs lūdzām Dievu.
6. Un, cits no cita atvadījušies, iekāpām kuģī, bet viņi griezās atpakaļ uz savām mājām.
7. Pabeiguši jūras braucienu, mēs no Tiras nonācām Ptolemaidā un, apsveikuši brāļus, pie tiem palikām vienu dienu.
8. Nākošajā dienā mēs devāmies ceļā un nonācām Cezarejā, un iegājuši evanģelista Filipa namā, kas bija viens no izvēlētajiem septiņiem, mēs palikām pie viņa.
9. Viņam bija četras meitas, jaunavas, kurām bija praviešu dāvanas.
10. Kad mēs vairāk dienu tur bijām palikuši, no Jūdejas atnāca kāds pravietis, vārdā Agabs,
11. Ieradās pie mums un, paņēmis Pāvila jostu, saistīja pats sev kājas un rokas, sacīdams: „Tā saka Svētais Gars: Tāpat jūdi saistīs Jeruzālemē vīru, kam šī josta pieder, un nodos pagānu rokās.“
12. Kad mēs to dzirdējām, mēs un šejienes iedzīvotāji lūdzām, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.
13. Bet Pāvils atbildēja: „Ko jūs darāt, kam jūs raudat un laužat manu sirdi? Es esmu gatavs par Kunga Jēzus vārdu Jeruzālemē nevien uzņemties saites, bet ari mirt.“
14. Kad viņš neļāvās pierunāties, mēs apklusām, sacīdami: „Tā Kunga prāts lai notiek.“
15. Pēc šīm dienām mēs, sagatavojušies ceļam, gājām uz Jeruzālemi;
16. Arī daži māceķli no Cezarejas nāca mums lidz un noveda mūs mājas vietā pie kiprieša Mnasona, kāda veca mācekļa.
17. Kad mēs nonācām Jeruzālemē, brāļi mūs labprāt uzņēma.
18. Nākošajā dienā Pāvils ar mums aizgāja pie Jēkaba, un visi vecaji ari bija klāt.
19. Tos apsveicis, viņš pēc kārtas izstāstīja, ko Dievs pagāniem ar viņa kalpošanu bija darījis.
20. To dzirdējuši, viņi slavēja Dievu un viņam sacīja: „Brāli, tu redzi, cik tūkstoš jūdu ir kļuvuši ticīgi un visi ir dedzīgi bauslības piekritēji;
21. Bet tie dabūjuši zināt par tevi, ka tu visus jūdus, kas dzīvo pagānu vidū, mācot atkrist no Mozus, sacīdams, lai viņi neapgraiza savus bērnus un nedzīvo pēc tēvu ierašām.
22. Kas nu būs? Katrā ziņā viņi dzirdēs, ka tu esi atnācis.
23. Tāpēc dari, ko mēs tev sakām! Mums ir četri vīri, kas Dievam solījušies.
24. Ņem tos pie sevis, šķīsties ar tiem un samaksā par viņiem, lai viņi apcērp galvu, tad visi zinās, ka tie ir nieki, ko viņi par tevi dzirdējuši, un ka ari tu pats dzīvo pēc bauslības.
25. Bet par pagāniem, kas kļuvuši ticīgi, mēs esam lēmuši un rakstījuši, lai viņi sargās no elku upuriem, asinīm, nožņaugta un netiklības.“
26. Tad Pāvils, šos vīrus pie sevis ņēmis un nākošajā dienā ar tiem šķīstījies, iegāja svētnīcā un paziņoja, ka viņi turpinās šķīstīšanās laiku, līdz kamēr par ikvienu no viņiem būs atnests upuris.
27. Kad septiņas dienas gandrīz jau bija galā, Āzijas jūdi, redzēdami viņu svētnīcā, sakūdīja visus ļaudis un sagrāba viņu,
28. Saukdami: „Israēlieši, nāciet palīgā! Šis ir tas cilvēks, kas visur visus māca pret tautu, bauslību un pret šo vietu, un turklāt viņš ievedis grieķus svētnīcā un sagānījis šo svēto vietu.“
29. Jo viņi iepriekš bija redzējuši efezieti Trofimu kopā ar viņu pilsētā un domāja, ka Pāvils to ievedis svētnīcā.
30. Tad visu pilsētu pārņēma uztraukums, saskrēja ļaudis un, sagrābuši Pāvilu, vilka to no svētnīcas ārā; un tūdaļ durvis tika aizslēgtas.
31. Kad tie dzīrās viņu nonāvēt, rotas komandierim pienāca ziņa, ka visa Jeruzāleme esot nemiera pārņemta.
32. Paņēmis kareivjus un virsniekus, viņš tūdaļ steidzās pie tiem lejā; bet šie, ieraudzījuši komandieri un kareivjus, mitējās Pāvilu sist.
33. Komandieris piegāja klāt, saņēma viņu, pavēlēja ar divi važām saistīt un vaicāja, kas viņš esot un ko esot darījis.
34. Bet pūlī citi sauca šo, citi to; tā kā viņš troksnī nekā noteiktu nevarēja uzzināt, viņš pavēlēja Pāvilu aizvest karaspēka mītnē.
35. Bet, nonākot uz kāpnēm, kareivjiem vajadzēja viņu nešūs nest ļaužu uzmākšanās dēļ,
36. Jo ļaužu pulks sekoja saukdams: „Nost viņu!“
37. Pirms Pāvilu ieveda karaspēka mitnē, viņš komandierim jautāja: „Vai man ir atļauts tev ko teikt?“ Tas atbildēja: „Vai tu proti grieķiski?
38. Vai tik tu neesi tas ēģiptietis, kas priekš dažām dienām sacēlies un aizvedis tuksnesi četrus tūkstošus sikariešu?“
39. Bet Pāvils sacija: „Es esmu jūds, tarsietis, ievērojamās Kilikijas pilsētas pilsonis; es tevi lūdzu, atļauj man runāt uz ļaudīm.“
40. Viņa atļauju dabūjis, Pāvils nostājās uz kāpnēm un māja ļaudīm ar roku; kad visi bija apklusuši, viņš tos ebrēju valodā uzrunāja.